citreiz man uznāk paranoja, ka es vienkārši nespēju saskatīt cilvēkos, nu, to, piedodiet par izteicienu, skaisto. mani draugi kopš bērnības vienmēr bijuši vairāk vai mazāk veiksmīgi un apdāvināti ļaudis, tāpēc, līdzīgi kā es bērnībā alku braukt ar vilcienu, jo vienmēr tiku vests ar mašīnu, tā savos divdesmi un arī vēlāk alku draudzības ar izmisuma pārņemtajiem, cietušajiem, pabērniem, stūrgalvīgiem cīnītājiem, meklēdams viņos kvalitātes, kas pietrūka maniem draugiem, absolūti ignorēdams visu to lērumu, kas man viņos pietrūka, jo - te acīmredzot strdājusi kāda vēl neatmirusi pusaudzības laikā romānos uzlasīta uts - es tiešām vēl kaut kur dziļi un tumši esmu pārliecināts, ka mīlestībai pietiek arī ar tortes svecītēm, un pārējais lai nesmuks, lai negaršīgs, lai balasts, kas pat īstenībā ir vajadzīgs, lai tās septiņas svecītes celtu uz augšu. es, protams, nerunāju par fizioloģiskām kvalitātēm.

bet šo sajūtu (par nespēju ieraudzīt uzlasāmo skaistumu) kultivēt traucē viena cita varen spēcīga sajūta, proti, ka šāda iedziļināšanās nevis ved uz priekšu, bet stumj atpakaļ. respektīvi, vai nu ir viss, vai nav nekā, jo citādāk sanāk negodīgi no manas puses - tāda kā izmantošana un personisko problēmu risināšana caur otru cilvēku un, diemžēl, tas ļoti reti ir abpusēji. pēc tam parasti ir kauns.