beidzot atkal pats sev patīku, vasara iedevusi tādu refreshing touch, un šogad ne miņas vairs no pagājušās gļukiem. interesanti atcerēties, ka vēl pirms trijiem gadiem es vispār nevarēju iziet ārā uz ielas. tik skatos un brīnos, kas ar mani noteik. bļe, pašpārliecināts esmu, nekad vēl neesmu pamanījis tās neveiklās meiteņu un puišu kustības, kas nezin, kur likt rokas, kad mēs viens otram paejam uz ielas garām - izklausās šausmīgi, vai ne, bet īstenībā tas tā dziļi piedur, jo tak senāk biju tāds pats un vēl trakāk. un es skatos uz tiem smukajiem cilvēkiem uz ielām un nevienu tā īpaši negribās, smukums tik caurspīdīgs. vienmēr esmu to zinājies, jo pretēji apkērtējo pierunāšani, vēl joprojām neuzskatu sevi par smuku, arī par spīti tam, ka pats sev patīku... caurspīdīgs, jā, tagad es to jūtu ar ādu, ar nāsīm. miesiskais man ir kļuvis par režģi, kas traucē garīgai attīstībai un dvēseliskā saderība man kļuvusi daudz svarīgāka par fizisko, jei bogu, es to nesaku tikai tāpēc, ka nevienu sev nevaru atrast, jo - galu galā - tieši tāpēc jau nevaru atrast. tas, protams, nenozīmē, ka esmu uzgājis to slēdzi, ar kuru ierubī vieglumu dzīvē, nē nē, ko jūs ko jūs, patiesībā es siekalojos vēl vairāk nekā tie, kas nezin kur tās rokas likt, un stojaku dabūt no skatiena vien man nav nekādu problēmu. toties jau pati nojausma par iespējamo iziešanu uz kompromisiem atkal fiksi uztaisa mīksto. vai nu man deguns ir ciet, vai kā, bet īsto feromonu smaržu būšu jau teju aizmirsis.