kaut kā pēkšņi atkal uzdūros 17 pink sugar elephants. gaidīju nazi sirdī, bet tas trāpīja tukšumā. šausmīgi žēl, ka saskarsmei jābeidzās tā, neko nepaskaidrojot, brutāli norobežojoties. 'šausmīgi' dēļ skaudrās patiesības, ka tieši tā izbeidzās manas iepriekšējās attiecības - ar klusumu otrā klausules galā. nav jau runa par vainu, vainas ir vairāk kā gana. bet neziņas arī. un tā mani padara traku, mans prāts nav pietiekami nobriedis, lai spētu nekoncentrēties uz burkānu, pat ja burkāns ir bik iepuvis.
problēma, protams, ir manī - nelīdzsvarotā un pārgudrā močītājā. bet kas ir tas pareizi/nepareizi slēdzis!? jūs būsiet pārsteigti, bet es zinu, kurā pozīcijā tas atrodas!
var taču saņemties un visas neilgās saskarsmes laikā vienu reizi pēc paša iniciatīvas izklāstīt savas domas un apsvērumus? pārvarēt da es nezinu ko un uzdrukāt pliekanas divas rindkopas, kurās ietvert visu riebumu/nepatiku, atsvešinātību, apnikumu, aizmirstību un tukšumu, kas sakrājies, jo, protams, uz mutisku izklāstu es neuzdrošinos cerēt. pietiktu ar jebko jēgpilnu, bet laikam es kļūdījos, domādams, ka klusēšana arī var pretendēt uz jēgu. pamatstāvoklis ir skaņa, līdz klusumam ir jāizaug, to nevar pamest izmisuma sunītim, lai grauž, kamēr nograuž pats savas ķepas.
un es, protams, atvainojos, ka jums atkal jāklausās šitās stulbās vaimanas. man pašam ir līdz kaklam, bet laivaikā tās manā personīgajā profilā diezgan normāli iederas. tikai jānoņem tie nelaimīgie 17 zilonīši no loopa.