ai, nē, neko nerakstīšu. prāts atkal sienas mezglā, sper ārā vecas vainas. cik šausmīgi ir tā vērot savas iedomas no malas un būt pilnīgā neizpratnē par to uzstājību, būt pilnīgā nesaprašanā, kā ar tām tikt galā, un vēl pie visa būt pinīgā ahūnā no stresa un iekāres.

gribās nosūtīt messidžu, draudzīgi parunāties ar kādu, kurš ar mani vairs nekādu kontaktu nevēlas. obidno, ka visas sarunas par draudzību, ir bijušas kārtējās emociju vai hujviņzinkā diktētas manipulācijas. piedevām, jebkas, ko es te par šo tēmu runāju šķiet vai nu adresēts vienai personai, vai arī vienkārši nožēlojama gaudulība. nja, aizvakar vecas gāzes aizdegās, liesma jau mazāka, bet vēl deg, vēl deg. un, protams, man labāk messidžu nesūtīt un nerunāt un nesatikties. tas viss man būtu viena cilvēka teātris.

es gribu viedumu, esmu izslāpis pēc cilvēku meklējumiem sevī, pēc dalīšanos ēnas pusēs, pēc stāstiem par noziegumiem, nodevību un nožēlu, pēc spējas ilgstoši skatīties acīs. par maz man ar ikdienas brīnumiem, es gribu pisties ar dziļurbumiem.