iedarbīgas zāles ([info]bez4pieci) rakstīja,
@ 2004-06-19 23:16:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
man viss ir periodiem jeb, precīzāk, viļņiem. katrā vilnī ir savas sajūtas un izjūtas, katrā vilnī es esmu citādāks, ar citām vēlmēm un patikšanām, ar citām iegribām, citām erogēnajām zonām, citām sāpēm un citām dziņu un maņu intensitātes pakāpēm. vienā vilnī es gribu vienmēr palikt viens, nākamajā - es tiecos pēc draudzības un daudz ļaudīm ap sevi. vienā vilnī es domāju, ka man baigi patīk smēķēt, nākamajā - es par visām varēm cenšos smēķēšanu atmest. vienā vilnī es neko nedaru, jo neko nevaru saņemties padarīt, nākamajā – es mēģinu izdarīt visu iespējamo un vēl drusciņ, jo nevaru sēdēt neko nedarot. ir viļņi, kad man gribās strādāt, ir tādi, kad gribās mācīties, ir atkal tādi, kur man liekas – varu to apvienot. katrā vilnī esmu citādāks, bet ne vairāk pieaudzis un izaudzis no iepriekšējā, - pilnīgi citādāks, nesaistīti ar iepriekšējo un tiem, kas pirms iepriekšējā. nē, viss jau būtu baigi forši, tikai ja, piemēram, viena perioda apņemšanās vai dotais solījums, nākamajā nozīmētu to pašu un tik pat.

vilnis sākas kaut kur pie kājām, man liekas. jo tad, kad to pamanu, tas jau ir izlauzies no krūtīm un ar putām skar zodu vai, ja tas tāds spēcīgāks, tad paceļas līdz degunam un draud noslīcināt. tā mutuļodams un veldamies burtiski no manis ārā, vilnis it kā aicina apmest kūleni vai salto. tajā brīdī es turos kājās cik spēka, un, ļaunākajā gadījumā, viegli nolīgojos, jo, ja ļaušos tam nest sevi līdzi, tad uz tā viļņa arī mūžīgi palikšu. vai, ja apmetīšu kūleni un atkal nostāšos uz kājām, tad būšu kāds cits, iespējams, arī kaut kur citur. ne viens, ne otrs variants mani nevaldzina – ja palieku uz viļņa, tad ieslēdzas „viss ok!” mehānismi, padarīdami mani neuzmanīgu, vienaldzīgu, likdami man aizmirsties un nodarīt pāri sev un citiem. ja metu salto, tad... nu, to es neesmu darījis... (bet vēlos pamēģināt).

lai kādi es mēģinātu sev iestāstīt, ka tā ir sava veida attīstība pa spirāli vai kaut kādā citā atskaites sistēmā, neviena no paša sev piedāvātajām vizualizācijām man nerada to sajūtu, kad būtu superskaidrs, ka „jā, šitā ir!”. ik pa laiciņam es tikai ņemu un nomainos. periodu nomaiņu, kuru sākotnēji izjutu kā sāpīgu, bet nenormāli aizraujošu procesu, tagad uzlūkoju ar bažām – cik tad var, galu galā. čeindžerī jau atkal pārlec nākamais disks. un viss. un sajūta tāda, ka disku skaits ir ierobežots, un agrāk vai vēlāk atnāks tāds vilnis, uz kura tad arī nāksies palikt. bailes un šaubas par to, kāds tas būs, mijās ar fatālu vienaldzību – kā būs, tā būs, un tā būs labi. un tomēr bail, ka nepalieku pie vienaldzīgā vai nelaimīgā, vai dusmīgā, vai – nedodies - stulbā viļņa.

ātrāk kā tad, kad vilnis kā citplanētu parazīts jau izēdies no manis ārā, to pamanīt es nemāku – mož tad varētu noturēt. bet vispār tie labie viļņi, kurus es varētu vēlēties noturēt, parasti nāk kopā ar slinkumu, vai - ja nav slinkuma - tad ar totālu nevēlēšanos vērst skatienu iekšup...

ā, jā, un piedevām, ne jau es vienīgais sevi redzu katrā vilnī citādāku. veiksmes līmenis arī ir viļņa brīvības pakāpe. un tāpat arī citu vēlēšanās ar tevi sadarboties. es varu tīrīt un spodrināt savu fizisko ķermeni, kā arī smalkāku dimensiju ķermeņus, kas parasti savas darbības rādiusā ir atbildīgi par ļaužu labvēlību pret mani – vissviens, vienmēr un jebkurā saskarsmē pirmais iespaids par mani ir atkarīgs tikai un vienīgi no tā, kāda vilnī esmu. uz kāda viļņa sēžu (tas man kā postenis sanāk, kā dienesta pakāpe,atkarībā no kuras ir atkarīgs, vai sveicina mani, vai sveicinu es). es varu censties apvārdot, cik spēka (un ir viļņi, kad man mēle ir varen lunkana), bet, lai kā es luncinātos, neko es nevaru panākt. lai ar kādu gudrību un atjautību spīdētu, nekas nesanāk. nulles iespaids. nulles reakcija. atkal citā (visticamāk, jau nākamajā) vilnī draugi un paziņas manī klausās muti pavēruši, eksāmenos es plūcu desmitniekus kā ābolus, un es varu peldēt padumji romantiskā noskaņojumā veselu dienu, jo kādā neievērojamā kafejnīcā man bārmenis atnes dzērienu, ko uzsaucis vīrs no netāla galdiņa, protams, romantiskiem nolūkos. protams, jā, un vēl kādi vairāki tajā dienā uz ielas pagūst man izrādīt savu uzmanību. ne jau es to tā kāroju, bet kāpēc nevētu būt tā drusku konsekventāk? da pat ne konsekventāk – kaut kā vienkārši sakarīgāk...

un, jā, kāpēc tie mani viļņi nāk gatavās paketēs kā vienreizlietojamas reliģijas – vienreiz palūdzies, vienreiz pameditē, vienreiz ieraugi brīnumu, vienreiz saņem grēku atlaišanu – un viss, ņem nākamo, jau pie aiznākamās knapi atcerēdamies, par ko bija runa šajā. esmu mēģinājis rūpīgi pasekot līdzi – varbūt tās ir īpašību un citu līdzīgu parametru neatkarīgas fluktuācijas un pašreizējo momentu viedo, tipa, to moda un mediāna? nē! tagadnes parametri nāk uzgriezti buķetēs, it kā manā personiskajā dzīves skaņupultī slaiderus kāds bīdītu ar īsu lineālu – vairākus uzreiz. atnāk – aiziet, uznāk – pāriet, uznāk kaut kas cits – arī pāriet utt.

...un pats smieklīgākais ir tas, ka nākamajā vilnī es par šito apspiestās grafomānijas outbreiku, labākajā gadījumā, pasmiešos. lai kā arī ar mani nebūtu, nu jūs par mani, šķiet, zināt visu.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]sirke
2004-06-20 21:21 (saite)
Tas jau ir cits stāsts.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]justs
2004-06-21 00:48 (saite)
Nav nemaz cits stāsts, tevi draud pārvērst atpakaļ vilnī vai nu kļūt par nāru. Izvēlies pats!

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]bez4pieci
2004-06-27 14:37 (saite)
neaizmirstiet viļņu putas!

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?