kāpēc es vairs neko normālu nerakstu? kāpēc es vispār tik maz rakstu? tāpēc, ka ir tik daudz, ko teikt, bet visi vārdi kļuvuši tādi kā lipīgi, tie līmējas viens pie otra nevis pie jēgas, un pati jēga no līmes bēg kā no uguns. visi formulējumi nogājuši pagrīdē un jebkas, par ko gribu uzrakstīt, kļūst neaprakstāms, bet, tapis uzrakstīts, - pilnīgi bezjēdzīgs. vienīgais, kas man palicis svarīgs, ir notikums jeb - pareizāk - notikumu virkne, kas sāksies nākampirmdien un beigsies nākamsvētdien. viss pārējais zuadējis krāsu un smaržu, reducējies uz mirklīgām sajūtām un fragmentāriem atziņu uzplaiksnījumiem, kas gan jau (ehh, man tagad pat blociņš ir līdzi, bet velti...) būtu pierakstāmi, kategorizējami un kataloģizējami.

īsumā: jūtos es +- ok, kaut kāda neliela vientulība graužās sirds maliņās, bet zinu, ka mani uzstādījumi ir pārāk augsti, ka cilvēks, ar ko vēlētos veidot attiecības, diez vai uzradīsies tik drīz. ko es vēl gribēju teikt...

redz, tie vārdi atkal bēg.