11:44 siltā nakts. daudz tukšāka par jebkuru tuksnesīgu ziemas tumsu. cilvēku pulcēšanās, čalas un smiekli - tas viss tikai akcentē to, cik tu pats esi viens. cik tavs viens ir nevienam nesaprotams un cik tie pārējie ir tikai sparkšķi tavā galvā. nelielu apskaidrību uzplaiksnījumi, kuri nekad vairs neatkārtosies. never ever again.

tāda dīvaina galvu reibinoša sajūta. tieši pilsētā, tieši starp daudziem jautriem cilvēkiem es visvairāk izjūtu tukšumu, kas atrodas starp tiem. daba nekad nav vientuļa. bet vispār es kā vienmēr lūpoju. viss ir labi, labi patiešām (tieši, ejot pa ielām lēnā gaitā, melnās saulesbrillēs vērojot pretimnācējus, domāju par to, cik es esmu laimīgs, cik man nekā netrūkst, cik un cik un cik), tikai.... sēž iekšā tāds nepiesaistīts un vāji definēts tikai, iesprūdis. sak, jāpielūko, lai neiekaist.