skrēju tāpat vien, sava prieka pēc, pa brīvības ielu virzienā uz centru un smējos, un smējos tāpat vien, prieka pēc. skaļi ar sevi sarunājos un pats smējos par saviem jokiem un uzvedību, pilnīgi it kā nemaz nebūtu pilnmēness un mēness aptumsums. kaut kur pie tieslietu ministrijas gan kaut kas sāka arī notikt, no saktas šāva salūtu, es atkal redzēju skābi nākam no brīvības pieminekļa, un tad es izdzirdēju tos vārdus un teikumus, kas bija tik ļoti smieklīgi, ka aiz smiekliem pamodos un vēl kādu laiciņu smējos, tas tiešām bija nenormāli smieklīgi un atvieglojoši. jāatzīst, kaut kas šitāds ar mani atgadās pirmo reizi, bet, protams, lieki būtu piebilst, ka to, ko man teica, es neatceros.

kad nākamoreiz pamodos jau tuvāk rītam, nosvīdis slapjš no bailēm, nodomāju, ka, zin, nav ko, griezos uz otriem sāniem un gulēju tālāk.