a varbūt nedaudz jānomierinās? esmu pasācis rakstīt it kā pašpietiekamas, bet neko neizsakošas īsfrāzes, haltūrēt, būt pārāk pārliecināts un apmierināts ar sevi. iekšējais kontrolieris ir aizsnaudies, bet - no pieredzes zinu - tas nav uz labu. un ne jau tikai par rakstīšanu vien. tad vienmēr iznāk tā, ka sadaru un sarunāju muļķības, vai kaut ko tamlīdzīgu. bet tā turēties uz šaurā plūšanas/paškontroles asmens nav interesanti - ceļoju kā lēni zvārojošamies metronoma mēlīte - ikreizi piebremzējot, kad tuvojos virsotnei - sak, varbūt tomēr - bet ikreizi uzņemot ātrumu, kad slīgstu grāvī. cerams, ka man neiznāks kā metronoma mēlītei, kura vienmēr apstājas tikai vienā vai otrā grāvī.
a varbūt nedaudz jānomierinās? darbi sakrāvušies ķīpās, sarullējušies baķos. es varu saņemties un izspiest no sevis maksimumu apmēram nedēļu. bet ne vairāk. tad es sāku žāvāties, sapņot par to, kā būs, kad viss būs galā, meklēt aizvietotājus - mājas kārtošanu vai ... (kopš mani te pazīst arī live, kaut kā pārāk sāji un nepiedienīgi skan) ... nu, visu ko...
a varbūt jāpaguļ?