kaut kur mežaparkā pie zoodārza satiku vienu attālu paziņu kopā ar anglijas karalieni, bija azivedis viņai parādīt mežaparku. es teicu, ka man ir labāka vieta padomā, gribēju vest uz tējnīcu, bet pilsētas centrā, pa ceļam, lavierējot pāri tūkstošiem tramvaja sliežu, karaliene man stāstīja, ka viņas premjerministrs gatavojas aizstāvēt disertāciju, un es teicu - o, mūsu kalvītis arī, - un viņa teica - o, kāda sakrtitība. īstenībā es viņu vedu uz peldvietu kaut kādā ezerā, ceļš gan bija tāls, pa kaut kādu uzbērumu, nonācām pie garas mājas, restorāna, kam bija jāiet cauri. karaliene atteicās. vispār viņa izskatījās tā pieklājīgi, ne īpaši glīta toties simpātiska, uz gadiem 40. tajā brīdī viņa pārvērtās par pusi cilvēka/pusi kazas, kentauru, un, lēkšojot lejā no uzbēruma, pakliedza, ka apkār iet viņai būs ātrāk. es lauzos cauri cilvēku masām restorānā, ar skatienu ārā pa logiem censdamies nepazaudēt savu draudzeni, kura, rīdama zāli skumšķiem, spriņģoja starp ābelēm. beidzot ticis mājas otrā galā, satiku viņu pie sliekšņa, nogāzē. puskaraliene/puskaza eleganti uzčurāja uz viena no nedaudzajiem kurmju rakumiem un turpat netālu apgūlās. ei, tu uzčurāji uz mana kapa - es viņai uzkliedzu.