vispār bija tā. kad cibā sāku rakstīt, tad komentārus vienmēr uzņēmu ārkārtīgi nopietni, un tā un tā domāju par tiem, kaut kā centos, vienvārdsakot. un tad centos arvien mazāk un mazāk, līdz tagad jebkurš mans komentārs ir tāds kā saržs, nenozīmīga replika, kurai vienmēr ir sarkasma un ironijas aizsegs, ar pieņēmumu, ka tam, otrā galā, ir labs garastāvoklis, jo atceros, kā mani spēja ietekmēt komentāri, maitāt garastāvokli utt. vispār tas tāds sasniegts līmenis, normāla tehnika, dzīvē arī sāku pielietot, vēl gan ar prāviem zaudējumiem