par spīti visam, šogad nemaz nebija tik skumīgi.

bet - ja godīgi - skumjas ir bik pazudušas no mana repertuāra. pēc ilgiem laikiem ir sajūta, ka tās ir nevis kaut kur vienkārši paslēpušās, bet gan sarukušas mazas un melnas, sēž kaut kur kreisajā paribē un

vēl man ir tāda sajūta, ka viss ir sapnis. es mīlu cilvēkus, kas savā garīgajā pašrealizācijā spēj uzburt sapni, marginalizēt realitāti un dot dzert no savienotās īstenības traukiem. es nezinu, kā to sauc, bet mediķi to varbūt sauktu par brīnumu.

sapnis ir tā, kā krist no liela augstuma. sapnis ir aizslēgta telpa, no kuras ārā izkļūt nav iespējams, aizmigšana ir padošanās, bet pamošanās ir trancendentāls akts. pamošanās nenozīmē sapņa beigas.

es tiešām jūs visus mīlu.