man gan visu bērnību nācās ar zobiem, nagiem un no piepūles piebriedušām artērijām uz kakla cīnīties, lai mani pieņem māsas draugu kompānija. Bet kautkā regulāri viņi mani sūtīja dirst vai pat piedāvāja izģērbt. Man bija tikai viena draudzene sanita, kas, atklāti sakot, man likās stulba. Bet vispār jau neveicās man tikai Rīgā, laukos gan bija draugi.(Parasti tie bija kādas, vienmēr citas, sievietes bērni,jo mūsu kaimiņš ik pa laikam mainīja civilsievas, un katreiz tā nāca ar saviem bērniem, tāpēc noklausītā vecāku saruna:"Valdim atkal jauna...", manī viesa tikai prieku)