kādreiz, kad kinoteātris Vasara vēl nebija kļuvis par kinoteātri asara, par humpalu bodi, par krāsainu tukšumu, par sabrukušu tukšumu, kādreiz mēs vakaros devāmies skatīties trešā ekrāna filmas un bijām vienīgie visā zālē. ieraugot visus 8 mūsmāju bērnus plus vēl divus, ko parasti savācām blakus mājās, kasiere parasti savieba seju, jo bija skaidrs, ka atkal netiks ātrāk mājās, jo 10 cilvēkiem filma bija jārāda. Tad mēs ātri izvilkām pāris mīkstās rotaļlietas no spēļu automāta, nopirkām saldējumu un smalki pavadījām vakaru personiskā kinozālē. Tas bija vēl tajos laikos, kad pirms filmām tika rādītas tādas kā prelūdijas, priekšspēles dažādu īsfilmu, dokumentālo filmiņu un speciālā formāta "kinoekran" (ak dievs, es nespēju atcerēties, kā tas saucās!) darbi. Vienvakar mēs ēdot saldējumu uzzinajām visu par sifilisu. Filmiņa bija pamācoša ar Jakovļevu, Klētnieci un manu māti( es neko tādu nebiju gaidījusi un pamatīgi pārdzīvoju) galvenajās lomās.
Bet sižets bija vienkārš. Mana māte taisās precēties ar Jakovļevu, kuram ir jābrauc komandējumā. Brīnišķīgā "burka pakausī" frizūrā viņa pavada savu iecerēto uz staciju, atvadās pie vilciena, noskūpsta. Jakovļevs dodas uz kupeju, kur viņu sagaida valšķīga Klētniece. Tiktāl vēl nekas nav nojaušams, bet šajā brīdī filmā notiek lūzums un tālāk jau mēs redzam Jakovļevu visu pumpainu un citu slimības pazīmju pārņemtu uz dažādu uzskates līdzekļu fona...bija iespaidīgi... pēc tam ilgi man bija kauns uz viņu skatīties :))

nu jā, bet stāsts laikam bija par bērnības kinoteātra smaržu un čīkstošajiem krēsliem un indiešu filmām un to, ka vienīgā filma, kur mani neielaida, jo līdz 16 aizliegts, bija Rīgas Kinostudijas "Agrā rūsa". :)))

bet šašļikus man nekad nepirka un tās kafejnīcas tā arī palika neapmeklētas...es pat nezinu kāpēc...