arvien mazāk gribās kādam kaut ko stāstīt. pārāk ilgi esmu dzinies un sities pēc tā, kas man nudien nav vajadzīgs. "mācies sarunāties" nozīmē ļoti daudz ko. tik forši ir nerunāt un nerunāties. es varētu tikai klausīties - stāstos, dzejā vai dziesmā; skatīties uz lūpām, uz nāsīm, vai žokļu muskuļiem pie ausīm, tad dažbrīd pavērties uz acīm, bet ne pašās acīs. un sajust smaržu. apģērba, matu, delnu un padušu. tad varbūt arī pieskārties. tā nemanāmi, lai mani nepārprastu. tikai tik, lai sajustu apģērba auduma faktūru, un arī cilvēcisku miesas temperatūru, piemēram, netīšām uzgrūžoties. vai draudziski pieskaroties plecam. gribu tikai pāris detaļas, lai noslēpumu es varētu sacerēt pats.

kopainu es varu atstāt citiem, man pašam vajag ļoti maz. pietiek ar trim klucīšiem, lai izveidotu visskaistāko māju. un pietiek ar vienu domu, lai lidotu.