ir tādi cilvēki, kas kaut kādā dzīves sarežģījumu brīdī nenošā-nenotā izdomā, ka savu problēmu viņi risinās ar kaut kādu pašizdomātu, vai - labākajā gadījumā - romānā izlasītu metodi. piemēram, hiperbloizētu stoicismu vai pašapziņu vai - retāk gan - mīlestību, kas - lieki teikt - ir jo hiperbolitroferizētāka jo sāpīgāka un smagāka dzīves liga.

un tad tā liga mīļu prātu tiek iedzīta zemapziņas miesā kā sperma muskuļaudos aizturētas ejakulācijas laikā. tai tantei, kurai vienlaicīgi bojā gājis vīrs un dēls, un tam onkulim, kuram pēkšņi bija jānoņem abas kājas, viņiem tagad viss ir kārtībā - tie smejas, ir vienmēr priecīgi un atsaucīgi, labrpāt visur piedalās un komunicē. bet tas stingums, ar kādu viņi veras tavās acīs, ir svelošāks par kaukāzu aitu suņa caurdūrējskatienu. un tā nabaga radība tev sāk besīt. nenormāli besīt - tā ka tirpas pa muguru. kāpēc? tāpēc, ka tu saredzi to neatbilstību patiesībai, to šausminošo uzspēlētību, kas, visticāmāk, pašai ne-laimes čupai liekas tīri ok. protams, huj es zinu, kas viņai pašai liekas, bet toties man liekas, es redzu tām maskām cauri. paklausies, onka, es zinu, ka tev bez kājām, uzbagojiot uz ielas, ir smagāk kā jebkad - tāpēc pavēro pats savu prieku un laimi - cik daļas patiesuma tajā ir? tavs skatiens nav apskaidrots, tavi lūpu kaktiņi nodod tavu smaidu, tavā sirdī izskatās kā pagrabā, tas ir tavs spīts, kas tevi dzen, tas ir tava naida un dusmu spēks, kas tevi dzen. piedod man, bet tevi mācīt mīlēt es nespēju.