kad apmēram seši gadi man bija,
mana mamā mani vienu dienu ņēma
un nepaņēma
līdzi uz teijāteri -
o, bet man tur bija tik interesanti,
tusēju apkārt, draudzējos ar visiem,
malderzālē, zem skatuves un pa gaiteņiem...
tur bija daudz līmes un izolācijas putu,
ar ko spēlēties, un vēl man uzdāvināja biagi krutu
konstruktoru, no kā salikt mašīnu,
un vēl tur bija viena veclaicīga ar tauri, ar ko braucu,
tas ir, mašīnu,
un milzīga telpa ar milzīgu liftu un slejām kā nodaļām,
kur visvisādi teātra pričendāļi un kartona ļaudis bez ķermeņu daļām,
un kur tik nevarēja uzrāpties un aizrāpties, paslēpties,
pazust, spēlēties un nospēlēties.
a un tad vēl lifti,
ar roku verami, vecām pogām, šiki šiki
wow - trīspadsmitajā stāvā baigi bailīgi bija,
jo tur vispār nez vai kādreiz kāds maz bija -
noliktavas tērpiem, dekorācijām
vienvārdsakot lietām neidomājamām
un liftu es sabojāju, bet tur no kaut kāda uz kaut kādu stāvu trepju nava, lejā tikt nekādīgi nevarēja.

atceros, liftam bija poga, kā rombs - viena un dzeltena,
tad vēl sarkana
un variākas melnas četrstūrainas,
bet tas rombs, saspiests pa vertikāli, it kā lifts nevarētu krist, jo tam ārsienās
asumi, kas, tam krītot, iedurtos šahtas sienās
un noturētu. a citādi
bail bija nežēlīgi;)