Mūzika: | soul mekanik - never touch that switch |
šonakt, tātad, notika, lūk, kas:
daudzi cilvēki mēs ar autobusiem sabraucām uz šķūni tuksneša vidū, mūs ieslēdza dažādās istabās - katrā pa kādiem četrdesmit cilvēkiem. ideja bija tāda, ka visi mirs, izņemot dažus. es, protams, biju starp tiem, kam bija jāmirst, bet atnāca vīrietis, par kuru es zināju, ka viņš ir dievs, un apčurāja mani, tādēļ es paglābos. ak tad tā izskatās karma, es nodomāju. tad es gāju apkārt pie mirstošiem cilvēkiem un stāstīju visādas blēņas, lai viņi nebaidās, turēju rokas, skatījos kā mirst. neizskatījās pārāk šausmīgi. tad mūs, atlikušos, sasēdināja autobusā un veda prom. tur tāds muhļieris sanāca, ka mūs tagad vajāja policija, jo uzskatīja, ka mēs tos pārējos esam nogalinājuši, bet mēs taču skaidri zinājām, ka tā bija apokalipse - viņiem vienkārši bija jāmirst. nomira arī mana mamma.
līdz galapunktam netikām, bija jāpārnakšņo kaut kādā hotelī, kur sākās jezga, jo policija bija jau pavisam tuvu. nakts vidū visi pliki sasēdāmies autobusā un kaut kur ilgi, ilgi braucām pa taisnu šoseju. tad es pamodos.
nākamajā sapnī es satiku savu mammu - viņa man pastāstīja, ka redzējusi tieši tādu pašu sapni, bet tikai ar to atšķirību, ka dzīva palikusi viņa, nevis es.
savukārt, nākamajā sapnī es redzēju, ka viss mākslas muzejs ir aizaudis ar mežu, kuram pa vidu tādā klūgu pinumā aplūkojams fragments no unas meibergas video. bet, kad pienācu klāt, tas neizrādījās vis video, bet tāds visādu vadiņiem savienotu spožu lampiņu vijums, mirguļojošs, spīguļojošs