man mums mīkla.

tātad.. tas ir kā negaidīt rītdienu, tas ir tā kā pazīt kādu cilvēku, neko par viņu nezinot. tas ir tā kā šamaņa redzējums - reizē skatoties ar savām acīm un redzot sevi no malas. tas ir kā būvēt smilšu pilis zemas gravitācijas apstākļos.

tas ir kā dalīt ar nulli. reizē skaisti un absolūti bezjēdzīgi.

tas ir kā ieslīgt pārmērīgā romantikā, tas ir kā pazust savā pasaulē, tas ir kā ieiet pa dziļu, tas ir kā sarkanie rimbuļi gar acīm, tas ir kā simtmoljontūkstoš vientulības naktis katru minūti, tas ir kā prātiņ-nāc-mājās, izdrāz un apsaukā mani.

tas ir kā - gandrīz piemirsu - septītās debesis un (vai vai, tagad jūs toč uzminēsiet) elle vienlaikus.