vēl par spokiem. mani šausmīgi kaitina, kā moderno šausmu filmu manipulatīvais aprēķins uz mani perfekti nostrādā. jo visi reālie spoku stāsti (cik nu un kuri no viņiem tiešām ir reāli), ja arī stāsta par šausmām, tad par pilnīgi citādākām šausmām. piemēram, šausmīga sapņa šausmas ir pilnīgi citādākas, nekā tās, kuras ir zombijfilmās. būtībā, aci pret aci saskaroties ar šausmām, tās kļūst daudz mazākas un melnākas, un arī baiļu nav vairs tik daudz. ja es savā dzīvoklī kaut kad ieraudzītu visus tos iedomātos monstrus, esmu pārliecināts, es spētu ar viņiem kaut ko sarunāt. bet kamēr es viņus neredzu, tie ir visšausmīgākie. vistirpuļus uzdzenošākās ir neredzamās un nepiedzīvotās šausmas - hičkoka suspense, bet tikai ar skeletiem un gļotainiem zombijiem. no tās pašas sērijas ir sāpes - citu un savējās. savas brūces - lai cik dziļas tās būtu - un man ir bijušas arī diezgan dziļas - ne tik ļoti sāp, ne arī tik ļoti šausmīgas liekas. bet, ieraugot citam tādu pašu, vājākos brīžos parauj pat uz vēmienu. principā, neieraudzītās šausmas vēl joprojām nenotiek ar mani - tās notiek ar kādu citu, iedomātu mani, kurš, kamēr es pats sēžu istabā, staigā pa tumšo, sarkanas gaismas pielieto gaiteni, un tur sastopās ar visiem tiem briesmoņiem. acis saasina uzmanību uz perifēriju, bet tās cenšas noķert nevis pašus monstrus, bet drīzāk to parādīšanos aktu, jo paši monstri jau arī nemaz nav tik baismīgi - daudz šausmīgāk ir tas, kas viņi vispār parādās. pēc parādīšanās, to šausmas jau pilnīgi zaudē savu iedarbību uz mani, un strādā tikai uz iedomāto mani, kurš ar tiem arī satiekās. un tās iedomas turpina producēt un modelēt šīs sastapšanās un ieraudzīšanas, rezultātā pavisam pārejot citā - savā - realitātē, un tur arī turpinot komunikāciju ar visiem saviem monstriem, no kuriem lielāko daļu jau pats vien ir radījis.

tad, lūk, man ir bail, ka no šīs savas realitātes apziņu vairs nevarēs dabūt ārā, tā paliks tur tusēt ar visiem saviem ķēmiem, bet es - es, es es! - vienkārši nedarīšu neko citu kā baidīšos.