debesis visu laiku bija pilnīgi lillā. uzreiz aiz dreiliņiem, tādā garā četrstāvu pamestā mājā ar gariem, tumšiem un šauriem gaiteņiem, es mēģināju pierunāt justu skriet, bet justs teica, ka viņam bail un viņš neskriešot. citas darbojošās personas: macrome un gotiskas rixc meitenes, kuras izmantoja katru izdevību, lai uzaicinātu ciemos. daudz laika es pavadīju, braukādams pa brīvības ielu ar mašīnu bez šofera, uzvākdams stopētājus, kas grib braukt uz gaiziņu, bet visus aizvedu uz to nolādēto māju un ierādīju, kā bērza tāss cibiņās ar ādas siksiņām saiņot jēlu gaļu tā, lai i suņiem, i pašiem pietiktu. vienā momentā mani vecvecāki izdomāja braukt uz himalajiem alpīnisma retrītā, bet pa to laiku mans onkulis viņu dzīvoklī uzlauza virtuves grīdu, meklēdams apslēpto mantu. pēc tam atkal mēsar vienu puisi turpat mežā mežā uzdūrāmies kaut kādai pamestai pilij, kurā palikām pa nakti, daudz bučojāmies un drāzāmies, lai nākamajā rītā tai mežā saķertu dienvidjūras tīģerus un tasmānijas leduslāčus, kurus nogādāt pabažu zooloģiskajā dārzā vajadzēja. bet kaut kādā momentā tie izmuka un sāka lēnām ēst kaut kādu večiņu. pēc tam es iepazinos ar transseksuāli, vārdā lorka, kuram nebija ne pupu ne krāniņa. mēs tijatā ļoti jauki vintage stilā nosvinējām večiņas apēšanu un citādi pavadījām laiku (guess how), bet pēc tam... vispār man jau apnika stāstīt. pārāk daudz.