kaut kur āfrikas vidū, tuksnesī braucu garus gabalus ar džipu, kurā bija tie paši cilvēki, ar kuriem kādu mēnesi atpakaļ noskatījos pasaules galu. tātad, viena sieviete baltā kleitā (kaut kas no m.monro uz ventilatora) un divi puiši haki krāsas šortos un melnos tēkreklos - atceros arī daļas no vaibstiem, bet nevaru atpazīt - zinu tikai, ka draugi un pāri nedarīs. meklējām ciematu ar nosaukumu sideripilatosa (vai arī siredipalotasa - īsti vairs neatceros, bet, goda vārds, šitāds bija). pāris reizes mēs to ciemu arī atradām - līdzinājās drustiem vai dzērbenei, ja vien apkārt neslietos augstas smilšu kāpas. ielu abās malas bija iekrāsotas koši baltas, auga pāris palmas, bet nebija neviena cilvēka. nekādīgi nevarējām atrast ceļu vairs prom no tā ciema un katru reizi panikā braucām atpakaļ gandrīz pa to paču ceļu, pa kuru atbraucām. nomaldījāmies, uzbraucām kaut kādā kalnā, akāciju birzī stāvēja māja, kurā prasījām pienu un ceļu, vēl uz atvadām saimnieks, kuram cauri miesai rēgojās kauli, mēģināja notirgot brilles raga rāmjos. es nopirku tādas - no tiem resnajiem tūkstoškājiem taisītas un bez stikliem.