man drusku vajag palaist čīkstamo, a to kaut kā pārāk labi jau palika. ir taču tev arī tādas dienas (saki: jā), kurās visi reizē ņem un novēršas no tevis, un kurās neviens tevi nemīl, neatbalsta un nedod plecu. kādu plecu! ne mazo pirkstiņu nedod. un tad vēl ir tā doma, kuru tu karini kā pārāk lielu lustru pārāk mazā istabiņā - visus monstrus esmu radījis es pats, tu domā. un karini karini, bet slīd kājas, nevar pakliegt un kur nu vēl paskriet, un, visticamāk, tu atrodies līdz ausīm sūdos, tā tu domā. un tāds maigs un patīkams žēlums pret sevi iestājas - tā ka, ja labi saņemtos, varbūt pat uz pāris sekudēm paraudāt varētu:
lai arī tu pats esi tik varen foršs un kruts, un gudrs, nevienam tu šā kā tā neesi vajadzīgs.

jā, jā, tieši vispārinājumos slēpjas tas spēks. nevienam, sapratāt! arī visiem tiem, kas man zvanīja, kaut ko piedāvāja un kaut kur ielūdza. vienvārdsakot, es jūs visus mīlu, un man neko nevajag. arlabunakti