par naidu
es vēl nekad tā nebiju pa īstam aizdomājies, jo nezin nevienu, kas mani nīstu, un es arī nevienu nenīstu. pat bušu ne. tas tā, pamatskolā, likās - visi mani nīst, bet arī tur nenīda. riebās un spēlējās kā kaķi ar peli, bet nenīda. es gan toriez nīdu. līdz pat devītajai klasei, kad es brīnumainā kārtā pēkšņi izrādījos kaut cik normāls. un tad es vairs nevienu nenīdu, bet nīstos padarīju par saviem draugiem. vot, tā es darīju. slava man...

nu ja. un kopš tā laika es šo sadzīves aspektu vispār biju aizmirsis. jā, redzēju naidu pret to un pret šito, pret tiem un šitiem, bet pašam man bija vai nu vienalga, vai arī. nu, es vispār tāds gļēvs pēc dabas esmu - mēdzu izvairīties no strīdiem un sadursmēm, mēģinu samierināt kaut kā. vot nošarmēt.