pandoras lādīte
kopš ziemassvētkiem es mierīgi iztiku bez nolādētās škandaļkastes, bet šovakar mani kāds velns dīdīja, un es paveicu atbildīgo antenas vada televizorā iespraušanas procedūru, kas noveda pie apzinātas dirnēšanas un gruzīšanās. es esmu boba slimā uztvere.

es tikai sajutos maķenīt vientuļš un tukšs, un noguris. un nemeklēju es televizorā veldzējošu atpūtu, es to ieslēdzu tikai tāpat - kā izmēģinājumu, kā pārbaudi. pateikt `nē` man izdevās tikai nupat, bet es sāku ar tv panorāmu! jā, es noskatījos visu! xfailus, `sekss un lielpilsēta`, kā arī mākslas filmu `nāvējošais vīruss` - pēdējā man īpaši patika. vai dieniņās, es biju gandrīz pavisam aizmirsis, ka gvatemalā visi ikdienā staigā svētku tautastērpos, ka sibīrijā pareizticīgo priesteri vienmēr nēsā rituālu drānas ar lieliem zelta krustiem lielās zelta ķēdēs (precīzi, kā man vakar stāstīja viens krievs - viņa draudzene sorbonā, lūk, visiem sakot, ka esot latviete, lai gan īstenībā ir krieviete, jo krievu stereotips sievietēm tur esot tīkliņzeķēs un minisvārciņos tērpta sarkanlūpaina prostitūta, bet vīriešiem - bandīts trenniņtērpā ar smagu krustu zelta ķēdē ap kaklu). nu, jā, un jau ar gripu sasirgušus ļaudis izārstēt var vakcīna! VAKCĪNA! kuda daļše, biedri?

un nafig, nafig, nafig to visu rāda? tpu, negribu par to nemaz domāt