es glaīgi aizmirsu jums pastāstīt - isis ar saviem kuģiem man atgādināja.

tātad, vakar biju pie jūras - a tā aizsalusi par metriem 200. eju tik pa ledu drošā solī, domādams, ka tas sniedzas līdz gruntij. tad pamanu zigzagu plaisas, kuras izskatās nedaudz slapjas, kā senas, bet nedzīstošas rētas. un tad uz viena ledusgabala kāja iegrimst par pieciem centimetriem dziļāk - un, bāc, slapjš! es esmu kādus 100 metrus no krasta. nu, ok, nodomāju, tālāk neiešu.

UN TAD! un tad man likās, ka slimība is back, viss sagriezās, un es kā multenēs - izberzēju acis, bet vienalga domāju, ka viss notiek manā galvā. un vēl es padomāju, ka šitādi gļuki man sen nav bijuši.

viss ledus tā skaisti un līgani cēlās un grima, ūdens viļņiem nākot no jūras puses. un tās plaisas bija tās, kas pieļāva šādu notukumu pavērsienu. es varu derēt, ka ledus gabals, uz kura stāvēju, cēlās un grima vismaz par pusmetru. un arīcik jocīgi, ka sākumā es to galīgi nemanīju.

tā es tur, šķiet, kādu pusstundu stāvēju.