šī nakts noteitki nevienam sapņotājam nebija viegla.

no visas kašmāru plejādes šeit divas garākās epizodes. īsumā - vispirms notika cunami, pa daugavu gāzās milzīks vilnis, norāva vanšu tiltam vienu pusi, daudzi aizgāja bojā, bet pa veselo pusi trolejbusos no pilsētas tika vesti ārā zīdaiņi - pilni trolejbusi ar zīdaiņiem. saules akmens bija saliecies kā baranka, tilts bruka ļoti lēnām, un tad bruka vēlreiz, kā teletūbijos, tā, lai labi saprotams. un tad nobruka arī otra puse, bet ķīpsalas vietā bija sanests vesels kalns, uz kura tie zīdaiņi cēla tādas pirmskara laika vasarnīcas - jau apsūnojušas un iepelējušas. bērnudārzus.

pēc šī negadījuma sekoja kaut kas nedaudz citādāks - viens mans draugs igaunis tallinā uzcēla defansa arkas kopiju, bet pats nesaprata, kā to izdarījis. es nevarēju tikt skaidrībā, kā viņš piedabūja to virsu turēties uz divām pusēm, jo viņš man to skaidroja, uz papīra zīmēdams nokaltušas tulpes un narcises. tu redzi? - viņš man prasīja. turpat, blakustelpā bija iekārtots suvenīru veikals ar kabīnēm ar podiem - moderni esot fusion - visu apvienot. satiku vēl dažus paziņas un gājām uz arkas jumta. nožogotās terotorijas vidū vīdēja tumšs plankums, bet horizonts viss bija sarkandzeltenos sēra dūmos un man bija skaidrs, ka viss, nav vairs nekā cita, izņemot šito te laukumu. un no šīs atskārsmes mēs visi nostājāmies tumšajā plankumā, izkritām cauri grīdai un kritām lejup. ilgi kritām. ilgi ilgi kritām. un es skaidri atceros, kā es sašķīdu pa gabaliem, kā pārplīsa mani iekšējie orgāni, galva tika norauta pavisam, tā atsitās pret sienu un sašķīda mazās sarkanās spoguļlauskās, un es no augšas skatījos uz mūsu līķiem un padomāju, ka, ja jau līķi, tada mainīsies laiks.