pokemona existenciālās nedienas
mani vislaik vajā bailes, ka īstenībā - nu, īstenībā - es neko nesaprotu. ka mana izpratne par lietām ir kā smilšu pils no ielāpiem uz ielāpiem būvēta, un vienā brīdī var pienākt brīdis, kad konfigurācija ir neiespējama - kā barselonas neatrisināmais transporta jautājums - kad vienādojumu sistēmai atrisinājuma nav, nu, vienkārši nav, un plāksteru kvantitāte pazaudē savu nozīmi pavisam, jo kvalitātes kā tādas vispār nav, un īstenībā - nu, īstenībā - viss ir tik nenormāli sarežģīti, ka labāk ir nomirt, nekā mēģināt to saprast.

citreiz akal mani vajā bailes, ka īstenībā - nu, īstenībā - viss ir pat pārāk vienkārši, tikai es kā tāds idiots ar pēdējo pužļa gabaliņu pirkstos esmu uzkāries un nesaprotu, kas vispār ir tas caurums, kur tas gabaliņš jāliek, un kas ir tas gabaliņš, un vispār nafig es te kaut kādu puzli lieku.