daļa no tā, kas patiesībā notika
darbība notika kādā ciemā, kurš uzcelts ap pleskavas šoseju netālu no ādažu tilta, nu, ziniet, tur, pie jūras, kur šoseja divās atsevišķās joslās iet, bet pa vidu - mājas tādas kā no jūrmalas pirms divdesmit gadiem pārceltas un neremontētas. koka baznīca - monolīta koka būve apšūta ar dēļiem skujiņā. pilna ar cilvēkiem, jo ir dievkalpojums, mācītāju es neredzu, bet visi apmeklētāji ir saģērbušies aizpagājušā gadsimta labākajās tradīcijās, sejas visiem krāsotas zelta un sudraba toņos un es nemaz nevaru saprast, vai tie vispār ir cilvēki. vienai sievietei ir trīs volānos un krinolīnos ietīti zīdaiņi, kas katrs tur pa lellei, kas katra tur pe lellei, bet vienam citam vīram no sudraba sejas, kas apņemta melnā aubē, no visas sejas, saprotiet, aug ārā bārda. baznīca ir simetriska ar otrā stāva galerijām abās pusēs, mēs (tagad jau esam kāds bariņš draugu) mēģinam uzrāpties uz balkona virs altāra, jo trepes tur ir. bet tad, pēkšņi, priesteris mūs aptur - viņš ir vīrietis uz gadiem piecdesmit - nu, no tiem, kurus jebkura mrs. middle america nosauktu par īstu skaistuli. es viņam taujāju, kas tā par konfesiju, bet viņš atgaiņājas, teikdams, ka mācītājam prasīt, kas tā par konfesiju, ir tas pats, kas dāmai prasīt par viņas vecumu.

labi, no baznīcas ejam prom, un tālāk sižets turpinās visai ierastā gultnē - kaut kādas pakaļdzīšanās, pakaļdzīšanās, atkal pakaļdzīšanās un atkal maigošanās un sekss un pēc tam es esmu pie tā mācītāja, jo viņam vienīgajam ciemā ir internets, bet viņa dēls kļūst nikns kā bullis un met man ar apelsīnu, bet es viņu ar jāņogām nokautēju. beigas bija pavisam nesakarīgas un pamošanās arī visu izbojāja.