man ir diezgan skaidrs, ko es domāju, kad kaut ko svilpoju vai dungoju, atrazdamies sabiedriskās vietās. es arī varu apmēram saprast, kas tas ir par procesu, kad kaut ko tais pašās vietās skaļi nomurminu, iesaucos vai citādi vokalizēju enerģijas lādiņu, kas sakrājies kaut kur aizdegunē. es zinu, kā to uztver pieri raucošās tantes, nopietnie onkuļi, ķiķinošās purčika džuses un mežika pacani ar vajāto skatienu. es zinu, ko par to domā mani draugi. gan par to, ka pašiem šad tad sanāk kaut ko negribētu negribētā vietā negribēti izgrūst, gan par to, ka citi tā dara.

bet ko domā tā vecene, kas uz perona sludina par pasaules galu? ko domā tie delīriķi, kas vaid un pukst un vēcinās ar rokām? kas notiek tais prātos? es parasti pēc katras šīs personiskās novirzes tā kā ar vienu apziņas desmitdaļu to piefiksēju, apstrādāju, izkalkulēju viedokli. bet viņi arī tā dara? vadiņi uz īso nav nekāda atbilde.

vienmēr man ir bijušas problēmas ar ļaušanos. esmu dzirdējis, ka tiem, kas grib kļūt par aktieriem, pirmais ir jāiemācās ļauties. noticēt sev. man ir konstantais loopback, self-surveillance, dvīņubrālis. es par viņu zinu visu, atkārtoju, visu. nu, to visu, kas ir tas viss, ko var zināt kaut kādā laika momentā.

man liekas, tantes-sludinātājas par sevi nezina neko. viņas, laimīgās, ir iemācījušās savus termostatus izslēgt. aktrises.