pīpēšana tagad un tūlīt
bet nevis kaut kur pagrabā, kurtuvē, pūšot dūmus krāsns mutē. un arī ne virtuvē, jo pēc tam būs jāvēdina un māja izaukstēsies. un ne gultā, ne pie komputātora, nne nne.

drīzāk tā - silti saģērbjoties un aizejot līdz jūrai. paņemt cigareti, aizdedzināt to ar cuarspīdīgajām šķiltavām, un tad ātri uzvilkt atpakaļ cimdus, nekas, ka tie pēc tam smirdēs. vienu roku pailkt zem otras, vējā ieviklt galvu plecos, skatīties tumsā pret vēju. uz kuģu gaismām, kuras peld ārā un iekšā daugavā. un pat nedomāt par to, ka tā ir kaut kāda tur izņēmuma cigarete, un nedomāt arī par to, ka to izņēmuma uzpīpēšanu lielais vējš saīsina vismaz par trešdaļu.

un kad tā beidzas, tad pateikt paldies. bet nevis kaut kā tur ritualizēti atstājot puscentrimetru, lai nodeg tāpat. nē, es viņu nosmēķētu līdz pašam filtram, pat drusku to kodīgu plastmasas deguma garšu dabūtu. par to garšu, ja kas, man nemaz nebūtu arī jāuztraucas, jo līdzi man būtu mandarīns. un vēl man līdzi būtu arī pirotehniskā raķete. nosvinēšanai.

tikai nav nevienas cigaretes.