pastaiga

katru dienu sākums ir viens un tas pats. no vārtiņiem ārā pa kreisi mežā iekšā pa tenislaukumu ceļu, pēc tam augšā uz lielo kāpu. bet tad es katru reizi izvēlos citu ceļu, kā iet tālāk. un katru reizi es atklāju tais pašos labi ja divos km² pavisam jaunas un jaunas vietas. nekad, nekad nevienai kāpai, pa vienu pusi ejot, nevar apgalvot, ka otrā pusē ir tāpat. šodien, piemēram, ejot gar vienu parastu pauguru, kuram esmu gājis garām jau neskaitāmas reizes, izdomāju - nu, kas man, uzkāpšu. a otrā pusē - maza idilliska graviņa, kas pat tādu kā miniatūru fjordu atgādina, kur stāvās līkumu kulises klājas viena otrai pāri. un jei bogu, ejot pa vienu pusi tai un pa otru - nekad nevarētu iedomāties, ka tai mazajā platībā tur ir kaut kas tāds. vieta, kur paglābties no vētras. vieta, kur spēlēt kazakus razboiņikus. vieta, kur paslēpties, lai atdotos. vai vieta, kur doties, ja nav kur paslēpties.

tādu te ir papilnam. es domāju, ka piejūras mežs, atšķirībā no vecajiem viendabīgajiem iekšzemes mežiem, ir pārsteigumiem visbagātākais - tajā vienmēr notiek visādi brīnumi. ziniet, ir tāds mazliet nekorekts apgalvojums, ka talantīgākie ir tie, kam jauktas asinis. piejūras mežs taču arī tāds jauktenis vien ir. ne īsti zeme, ne īsti jūra.