mani šonakt nolaupīja TIE. kad pamodos mājā pie jūras, skatos ārā pa logu - debesis zilas, bet vienas saules vietā vairākas, nē, tie ir prožektori, bet pats kuģis nav redzams, tikai gaismas, sešstūru ornamentos. sajūta, ka ar mani notiek TAS ir silta, nē, karsta. sakomunicēju ar zemes māti un pērkonputnu un izfiltrēju acupriekšas attēlus par TIEM, kas ar pisķikiem man caur zodu galvā iešauj TO, ko es nedrīkstu ņemt ārā. ja ņemšu ārā, iešaus vēl divus. un tad jau caur pieri. mans brālis pie mājas kurina ugunskuru un met tajā akmeņogles plūktas no etiķkoka, aiz sētas vīd kaulu miltu maisi, bet es sēžos džipā un drāžos uz pilsētu, jo man TAS jādabū ārā; mašīna sāk slīdēt jau tur pat pie mājas, mans skatiens saslēdzas ar lillālūpainas čirkaines skropstu mirgoņu; smaids vēsta pārāk daudz. bet mašīna ietriecas kokā un, rezultātā, man galvā TO jau ir trīs. un pierē caumurs. mazbišku pārāk reāli, tas viss.