man no šitiem laukiem uz rīgu aizbraukt ir vesels piedzīvojums - jāsapucējas, jāizdomā, kurp un kā braukšu, ko īsti darīšu - sak, varbūt varu skolas apmeklējumu apvienot ar kurpju veikalu (nevajag vīpsnāt, tas ir tikai piemērs), ai, bet kurš tur ir pa ceļam.. nu, labi, to varbūt rīt, bet, jā, šodien es varētu.... vēl maman jāuzprasa, vai nevjag kaut ko nopirkt. oi, aptieku taču vajadzēja, bet to, kas barona centrā. tfu - nu, pa tiem korķiem maisīties - visa diena paies. es nevaru tā aiziet ar punktu vai tēju uz casablanku (uz kuru es tāpat neietu, jo tur ir dārgi un man nepatīk), bet nu, es nevaru sešos vakarā izdomāt, ka pusseptiņos iešu uz teātri, un tas man, nu, tas man nepatīk.

pat tā fantastiskā sajūta katru reizi, kad, ilgi ilgi saņēmies, bet tomēr aizgājis līdz jūrai un ieraudzījis horizontu un vienmēr, novilcis cimdu, pataustījis jūras ūdeni, nu, tā fantastiskā sajūta asajā vējā un aukstumā, kas nogalina pirkstus, bet reanimē sirdi, pat tā man kaut kur aizpeld, kad es iedomājos par spontāni improvizētu promenādi barona ielas rajonā. vai vecrīgā ar draugiem, pēc tam siltā kafejnīcā vai dzīvoklī pa vīniņam, pa absintiņam un var tak arī pa nakti iedzert, netērējot piečuku taksim uttuttutttutt. stulbi, ne.

nē, tiešām idiotiski.