man kaut kā te viss drusku sašķobījās atkal. likās jau - viss tik labi labi, bet šitā labi sajūta laikam ir tā visgrūtāk panesamākā - kad pašam liekas, ka ir labi, bet no sanatorijas režīma atkāpties tomēr nebūtu vēlams. tas apmēram tā kā ar drošinātājiem - kad vecais ar ripzāģi ņemās ar malku cauru dienu zzzzrrrr zzzzrrrr zzzzrrrmmm, tad uz to laiku ieliec resnāku drātiņu, bet, kad šis beidz, tad liec atpakaļ veco korķi, un ej, piemēram, darbināt savas iemīļotās slaucamās mašīnas - un esi tā nocieties, ka, protams, ne jau pa vienai, bet visas desmit uzreiz. korķi! bet tagad ir atkal tumsa un līdz elektrības kastei ceļš tāls, jo latvenergo gudru ziņu to ierīkojis kaut kur neaizsniedzamā vietā un pavēlējis tai katru reizi slēpties.