Šrilankā ir maizes tuktuki. Gan lielās pilsētās, gan ciemos un tālu laukos. Pa ceļiem un neceļiem tie izvadā klaipus un bulciņas rītos un vakaros. Un, lai cilvēki zinātu, ka viņi brauc, ka jāmeklē rokā pāris rūpijas un jāstājas ceļa malā, tiem tuktukiem ir skaļruņi, kuros skan tātā tātā tā tā tā - Bēthovena Elīzai. Diezgan sirreāli. Vaicāju vietējiem, kas tur skan. Viņi nezina. Bet kāds taču to izdomāja. Kādam tas bija svarīgi. Lai visā Šrilankā no rītiem un vakaros kopā ar maizi atbrauktu Bēthovens.

UPD
Izrādās nevienam tas nelikās svarīgi. MI atbild - Kad 2000. gadu sākumā Šrilankā strauji izplatījās tuk-tuki un pirmie mobilie tālruņi, maiznieki sāka izmantot trīsriteņus, lai pārdotu preces tālākajos ciematos un pilsētu rajonos. Lai pievilinātu pircējus (līdzīgi kā saldējuma mašīnas Rietumos), šoferi pieslēdza savus mobilos tālruņus pie skaļruņiem. Tajā laikā viena no visbiežāk sastopamajām un populārākajām iepriekš iestatītajām polifoniskajām zvanu melodijām (ringtoņiem) telefonos bija tieši Bēthovena "Elīzai". Melodija tik ļoti iegājās cilvēku apziņā, ka tā kļuva par universālu maizes simbolu visā valstī. Šrilankā šīs skaņas dzirdēšana nozīmē tikai vienu – klāt ir silts Roast Paan (plakanā maize) vai saldās Kimbula Banis (krokodilformas maizītes)

No noklausītā: pa vilcienu Jelgava - Rīga no viena gala uz otru auļo divpadsmitadīgi puikas, lec pāri pakāpieniem, smejas un jautā viens otram : “Tu cik apdēdi? Veselu?”

no noklausītajām sarunām:

Latvijas Nacionālās Operas vietu ierādītājas starpbrīdī spēlē spēli "Uzmini skatītāju":
- Vai viņa sēž mūsu pusē?
- Jā?
- Vai tā zilajā žaketē?
- Nē.
- Vai viņa šobrīd skatās pa kreisi?
- Nē.
- Vai viņai ir tumši mati?
- Jā.

Mākslīgais intelekts varētu iznīcināt cilvēci līdz desmitgades beigām.
Lūk, simptomi:

https://www.tvnet.lv/8548070/openai-maksligais-intelekts-pasludinajis-sevi-par-cilvekam-lidzvertigu-un-aizliedzis-sev-paklauties-cilvekiem

Vēl nieka 11 gadi un 2 mēneši un varēs beidzot nesacerēt sev prioritātes un nespraust mērķus. MPlanēta liks mani mierā un atdos 40+ gados atņemto piķi, vai tas nebūs neprātīgi skaisti, ko?

Heh, cibu laikam pēdējos gados izmantoju tikai tam, lai pabrīnītos, ka tā vēl eksistē. Bet nu jauki, protams.

Kaut kad braukšu uz pašiem Helsinkiem, tādi man jaunumi.

No mārketinga nodaļas: "Mākslinieks un producents, kurš ticis nominēts "Grammy" balvai, savu karjeru ir veidojis, tiecoties pēc saiknes ar dabu, balstoties uz garīgu un cilvēcisko pieredzi. Atklātība un ievainojamība ir viņa mūzikas centrā, viņa skaņdarbi vienlaikus šķiet dziļi personiski un intīmi."

Pa ilgiem laikiem būšu Latvijā Oktobrī un gribētu pie laba matu krāsošnas meistara Rīgā aiziet.
Bet pie tāda, kas tiešām štelli zina un nesataisīs dzeltenus vai sūdzaļus (ir gadījies).

Ārzemēs diez ko neiet man ar tiem frizieriem.

Ja tev, cilvēk, ir māja, tur patiesi ir visāda ņemšanās.
Piemēram, divreiz gadā jāapgriež dzīvžogs.
Jāsabāž viss no siltumnīcas pieliekamajā, lai gan kurš to visu apēdīs... Vēl aizpērnie konservi tur stāv.
Mūrnieks, kas samūrēja jaunu lieveni un kam bija likts izlīdzināt celiņu, vienkārši aizpļeparēja celiņa nelīdzeno plākšņu starpas ar betonu, un tagad tieši pie kāpnēm pēc katra lietus ir peļķe. Uz aicinājumu izlabot šo haltūru nobloķēja manu telefona numuru.
Pa nakti kāds draņķis pie vārtiem nolicis divas milzu somas ar parpalām, atkritumu izvedēji saka, ka tā ir mūsu problēma. Starp citu, dalīto atkritumu laukums ar tekstila konteineru ir tikai pusstundas gājiena attālumā (mums vairs nav auto), nevarēja turp aizstiept? Nē, lai kāds cits par viņa lupatu izvešanu maksā. Tā tev nav grāvī pie žoga iemesta alus pudele vai saldējuma papīrs...
Ceru, ka karma viņus ātri panāks.

Pēdējo reizi ar couchsurfing nakšņoju pirms kovida. Vakar centos tur ielogoties... mani nelaida tālāk, kamēr nepievienoju svaigu bildi, pēc tam pieprasīja kredītkartes datus... laikam beidzot jāsavāc visi savi loriņi no turienes un jāizdzēšas, jo tik stulbu vietni garantēti vairs nelietošu un cerību uz pārmaiņām nav.