[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]
Below are 17 journal entries, after skipping by the 100 most recent ones recorded in
belmondo's LiveJournal:
| Tuesday, March 3rd, 2009 | |
| 11:02 pm | cincerin Biju uz "Burgundijas princesi". Kruta. Manuprāt, vienīgi sākums varēja būt īsāks - kaut arī tagad sāku domāt, kur un kā īsāks, un sapratu, ka nezinu, kur un kā. Likās, ka varēja ātrāk parādīties tās lietas, kuras Princese atklāj apkārtējos. Jo man tipa, jau ir skaidrs, ka viņa ir īpaša, ka viņa ir īpaša, īpaša. Bet tad vēlreiz uzskrien Dzelzītis ar Skrastiņu un izstāsta vēlreiz, cik Viņa ir īpaša. Bet, vispār baigi labi. Zāle bija pilna, bet tas laikam tāpēc, ka pēdējā izrāde. Un vēl viena lieta - tur izrādes sākumā Dreģei ar Vazdiku ir mikro lomiņas - katrai pieci teikumi, viena aina. Un viņas to godam izdara. Protams, tas nav tas labākais aktierim, bet bez viņām tā izrāde nevar. Bet tai pašā laikā cien.NT daži vārdā nenosaukti prīmusi ir ārkārtīgi neapmierināti par savām mazajām lomām un divām ainām, tik neapmierināti, ka viņu ainas no lugas tiek izsvītrotas, lai nebūtu jāredz viņu neapmierinātās sejas arī skatītājiem. Bet tais ainās, tais ainās, bija joki, ibio. Un skatītāji būtu smējušies varbūt. Par to es te gribēju pasūdzēties. Kāds neredzams, bet visu zinošs prokurors, man varētu iebilst - bet Jūs cienītā neesat Vitolds Gombrovičs. Jā, patiesi vēl neesmu. Bet es zin tomēr vispārējās lietas labā cenšos. Bet šie kungi, ja tā turpinās nekad nebūs ne Dreģe, ne Vazdika. Aktierdarbi "Princesē" patika gandrīz visi (Dzelzītis tikai tā...likās, kaut ko atražo - baigi jau simpātiski, bet atražo.) Rēzija vispār auts. Bet bez Skrastiņa, Ozoliņas un Paukštello, Rēzija atrī nevarētu būt tik laba. Nu, vispār, ļoti laba izrāde. Iesaku, ja vēlreiz rādīs. |
| Monday, March 2nd, 2009 | |
| 9:41 pm | cilvēkam vajag galvu Man ļoti sāp galva. Dzeru ibumetinu. Galva sāpot no dusmām. Apspiestām. Uz sevi, tipa. Ka dzīvot neprotu un mīlēt tos, kuri mīl mani. Dusmoties, dusmoties, dusmoties. Dzeru tēju un ēdu "selgas" cepumus. Meitiņu liek gulēt tētis. |
| Thursday, February 26th, 2009 | |
| 11:30 pm | ļaudis - piebilde Krivadīte uzstājās vislabāk. Annuška arī bija kruta ar rozā dzejoli. Dragūns arī bija ļoti labs, pie tam, kruta izskatījās. Nu labi - pilnīgi nekāda jēga nebija šito rakstīt, jo man patika gandrīz visi. Labunakti. |
| 11:24 pm | Ļaudīs Bija baigi labi. Bija silti. Oficiante, kad es piešļūcu nopirkt "sarkanu" vīnu, teica bārmenim: "...kad nu šitas viss ir pārciests." Šitas viss (ja viņa nebūtu tā cietusi, tad nelietotu tik bieži vārdu "šitas") bija foršs pasākums. Viņos ir spēks, tais dīvainajos literātos. Tikai strādāt gan vajag:) Kāds jau līdz tam arī tiks. |
| 3:18 pm | nu, zin ko 2 Biju baigi iekritusi kaut kādā pelēkajā izplatījumā, kur es esmu visnelaimīgākā un vispēlēkākā, un pie tam - ar brillēm. Jutos čābīgi. Vislabāk palīdzēja - skriešana.Tā kā tas šobrīd nav vienmēr pieejams, tad izlīdzos ar ēšanu un seriālu skatīšanos. Darbu nedaru. Termiņš atkal nāk. Bet man ir izturīgā nervu sistēma, kas atļauj man strādāt tikai pie liela stresa, kad aizmugurā vai priekšā rēgojas termiņa kungs, apspīlētos džinsos. Šovakar iešu ļaudīs. Šorīt lasīju Montas Kromas dzejoļus un tie man atgādināja, ka pasaulē ir vēl tādi jaukumi kā maija lietus, pavasara debesis un rīti, kad pilsēta čīgā džeza melodijas, tu cep olas vai pankūkas un visi ir mājās, ieskaitot tevi pašu. |
| Friday, February 20th, 2009 | |
| 9:04 pm | piektdienas vakars Šodien satikos ar Mazo. Tikai, kad ieraudzīju Mazo stāvam uz ielas stūra - smalku, elegantu un priecīgu, sapratu, cik ļoti es mīlu visus savus kursabiedrus un, cik ļoti es vēlētos kaut viss būtu bijis pavisam savādāk. Nu, labi - Mazā ir uber super. Mēs apskāvāmies, izstāstījām ātri, ātri viena otrai savus galvenos kaunpilnos noslēpumus un aizgājām uz "Purvīša" izstādi. Tā sasildīja un apliecināja, ka ir tomēr domājoši, forši un talantīgi cilvēki Latvijā. Man patika Mitrēvics, Māliņa un Kalns. Neiburgas darbs mani arī ievilka - likās dziļš un skaists, un nebija garlaicīgi. Gabrāns arī skaisti un nesaprotami, bet skaisti. Un tad vēl sniga visu dienu. Mēs ar meitu atkal uzcepām pankūkas, iegājām vannā, meita uzdauzīja zilumu, par ko mazliet paraudāja, bet ātri aizmirsa. Izstādes sakarā es atcerējos stāstu par vīrieti, kuru arī pavēstīju Mazajai un tad nu pildot savu apņemšanos rakstīt par "vīriešiem savā dzīvē" izstāstīšu arī šeit. Strādāju es par oficianti kādā kafejnīcā, kur mēdz apgrozīties dažādu mākslu pārstāvji un vienkārši cilvēki, kuri mīl kulturāli iedzert. Tas bija jauks laiks - es jutos brīva, skaista un jauna. Vārdu sakot bija jauks ziemas vakars un es strādāju par oficianti. Un tad ieradās Viņš - Viņam bija brūnas acis un vīrišķīgs stāvs. Viņš bija vienkārši, bet, manuprāt, vīrišķīgi ģērbies. Viņš bija absolūti vienkāršs un tad vēl Viņam piemita kaut kāda tāda neveiklība, kas Viņu atšķīra no patstāvīgajiem apmeklētājiem un tā Rīgas krogus inteliģences slāņa, kas visur jūtas kā mājās, vienmēr ir gatavi uzsākt flirtu ar vienalga kāda dzimuma pārstāvi, ir gatavi nozagt jebko, lai tikai būtu jautri, izdzert visu, runāt par skaisto, gānīt reklāmu, reklāmā strādāt, būt ļoti atbrīvoti un mazliet skumji. Viņš atšķīrās - šķita pamatīgs, apmulsis un kautrīgs. Un es beidzot biju ieraudzījusi puisi, kas man no sirds patika. Tad nu es darīju to, ko uzskatīju par pārdrošu flirtu - uzmanīgi klausījos, ko Viņš ar draugiem runā (kafejnīcas mazums un veiksmīgais puišu novietojums par ko parūpējās svaigi iemīlējusies oficiante to atļāva), ik pa brīdim uz Vīrieti paskatījos, un nepārtraukti mainīju pelnu traukus. Un tad vēl, ak veiksme, izrādījās, ka Viņš jau sen nav bijis Ielās, (kas laikam izskaidro to neveiklību un mulsumu) un iedzert grib, bet maz - un tādēļ šis Vīrs dzēra par 25 gramiem šņabja, kurus, sarkstošajai oficiantei, t.i. man, nācās piegādāt arvien biežāk. Vārdu sakot, es biju ukā spārnos, jo beidzot man kāds bija iepaticies un patika joprojām arī pēc divām stundām. Viņš arī pamanīja (nebija jau arī grūti:)), ka man ir īpaša attieksme un sāka, no sākuma jautājoši, pēc tam jau droši raudzīties man pretī. Bet tad, kad no Viņa un draugu sarunu drumlām jau biju uzzinājusi, kas viņš ir, ko dara, kā dara utt. nāca galvenais informācijas gabals. "Es rīt precos," teica Viņš. "Oookei," teicu es pie sevis. Tātad es uzzināju, ka Vīrietis ar kuru es jau biju nolēmusi nodibināt ģimeni, precas ar citu. Ha. Tas arī būtībā viss. Kafejnīca drīz bija jāslēdz. Puiši mani uzaicināja pie sava galdiņa. Bet ne Viņš. Viņš mēģināja beidzot ar mani parunāt, bet es jau biju ieslīdējusi "tā nav godīgi" straumē. Cik bieži es biju dzirdējusi šai kafejnīcā, ka kāds precas - nekad. Nu labi - vienreiz tur svinēja kāzas, bet vīrieši nekad šeit nepaziņoja, ka precas. Te viss notika pilnīgi otrādīgi. Un, cik reizes šai kafejnīcā bija bijis vīrietis, kas man patiešām patika - nu....... pusotru, labi...divas reizes. Un nu Viņš bija atnācis, un es tieši strādāju un viss bija tik labi, un es izskatījos labi, un vispār..un Viņš mani šitā piekāsa - viņš rīt precējās. Šīs vilšanās dēļ es ar šo Vīrieti tā arī normāli neparunāju. Viņš ejot prom teica: "Uz tikšanos!". Ha. Piedod, ....i! Drīz vien arī es beidzu strādāt par oficianti un manā dzīvē sākās pārmaiņu laiks, kuru rezultātā radās mana meitiņa, un, kurā man nebija laika domāt, kas man patīk un, kas nē. Tagad beidzot esmu šo derīgo nodarbi atsākusi. |
| Thursday, February 19th, 2009 | |
| 3:38 am | nakts no trešdienas uz ceturtdienu Meita mani pamodināja, jo bija izkritis knupītis un jāpadzer tēja. Kādreiz jau tomēr būs tā, ka mēs abas gulēsima visu cauru nakti. :) Vakar bija laba diena. Biju uz filmu "Vienmēr jā", kas mani iepriecināja, kā iepriecina šokolāde piem": " Lion", ja cilvēkam garšo melnā šokolāde ar riekstiem. Nu tā. Iepriecināja normāli. Sākumā likās kaut kas neloģisks ar to, ka galvenā varoņa draugs viņam zvana rītā un vakarā un tik ļoti grib ar šo "nelietojamo" cilvēku satikties. Bet tā kā no šī te izriet viss sižets, tad tika nozagts ticamības moments. Iešu tomēr gulēt. Par vīriešiem stāstīt negribas. |
| Tuesday, February 17th, 2009 | |
| 11:43 pm | turpinājums nemaz negribēju pieminēt to, ka VIŅI mani neuzlūdza uz dziesmas video prezentāciju. Ei, man liekas, ka mani sagaida kaut kāda balva. Dāvana. Veiksmes taloniņš. Vismaz kāds romantisks piedzīvojums vai vienas nakts sakars (kaut reāls laikam ir tikai - vienas dienas sakars) vismaz. Kaut ko es esmu pelnījusi. Bet atnāk tikai mīļš lācis ar zāģu skaidām un iedod man izēstu medus podu, kur ielikt manu saplēsto balonu. Okei, okei, salds miegs ārstēs visas manas vainas. Buč. |
| 11:32 pm | nu, zin ko Tātad grupa ir sacerējusi dziesmu ar manu tekstu. Un izplatījusi preses paziņojumu, kur es esmu sajaukta ar citu personu. Jauki. Es jūtos, kā īsts purva rūķis, kurš var tikai purpināt zem segvārda cibā. Noklausījos dziesmu un konstatēju, ka, lai nu kā, bet teksts labs. Vārdu sakot, galvenais ir dzīvība un mīlestība. Kuru interesē autortiesības un slava??? MANI:) |
| 9:07 pm | atkal atkal ir debesis pušu Es atkal šķiros. Slimīgi. Bet, ko, lai dara, ka daru kā vajag nevis kā gribas. Šķīros novembra beigās, tad 26. decembrī (pēc divām dienām atjaunojām attiecības), pagājuši divi mēneši un atkal gribu šķirties. Vaina nav viņā un tajā, ko viņš dara vai nedara. Vaina ir manī - mans balons ir pārplīsis. Čuššš. Ziemā ir grūti šķirties. Šķrities vispār ir ļoti grūti. Un sāpīgi. Un labāk ir nešķirties. Bet ja savādāl nevar, tad tas ir jādara un viss. Šodien vairāk neko. Pankūkas cepām. Un skatījāmies "si si dra". Es nopirku "draugos" statistiku. Mani neskatās vīrieši. Vispār. Starp pēdējiem trīsdesmit cilvēkiem, kas ir skatījušies manu profilu divi ir vīrieši un tie paši noteikti ir manu profilu skatījušies manas profesionālās darbības dēļ. Tas tā. Statistika pilna ar skaistulēm. Arī labi. |
| Friday, November 21st, 2008 | |
| 5:27 pm | Beidzot jūtos labi, nevis beidzot izšķīrāmies. Vēl šodien draudzenei, kura vēlējās, lai palīdzu ar idejām scenārijam, sacīju, ka tad gribu tikt minēta kā autore. Vienojāmies, ka tad nerunāsim par scenāriju. Nu lūk. Te nu mēs esam. Arī vecmammai teicu, ko domāju. Un jūtos labi. Nepierasti, bet labi. Šorīt skrēju pa kraukšķošu ledu stadionā. Stadiona dežurants man uzkliedza - vai tad durvis nav jāaizver, un kad atgriezos, lai tās aizvērtu dāvāja man seksīgu stadiona dežuranta smaidu. Ak debess, viņa darbu gan es negribētu. Paskatoties uz viņa darba vietu vien var saķert klaustorfobiju. Viņš sēž metrs reiz 50 centimetri lielā telpā bez logiem un lasa avīzes. Izlasa avīzi un iet uzpīpēt. Telpai protams nav logu, tikai tāds kases lodziņš pa kuru klaigāt uz garāmejošām sportistēm. |
| 5:22 pm | Vakars Izšķīrāmies. Jūtos labi. Beidzot. |
| Wednesday, November 5th, 2008 | |
| 10:59 pm | Vakars nr. Šovakar gan jūtos slikti. Pirmo reizi sadusmojos uz meitu, jo viņa laukā visu laiku vilka cepuri nost. Es droši vien būtu darījusi tāpat un viņai laikam bija karsti, bet viņa pēdējā laikā ik pa brīdim slimo, tāpēc viņa bez cepures vējainā rudens vakarā - šis skats mani iedzina pamatīgā stresā. Es jau nerājos, tikai izstātīju kāpēc esmu dusmīga. Nezinu vai viņa saprata. Vēl es šodien sev galīgi nepatīku. Bet varbūt tomēr vajadzētu izlikties. Diez vai. Toties no rīta es piezvanīju tēvam un sarunāju, ka mēs ar meitu aiziesim pie viņiem ciemos. Paprasīju arī, lai sameklē manas bērnības bildes. Biju skriet. Tas bija forši. Izdomāju shematiski un attiecības sapulces ainai. Tas arī apsveicami. Vairāk nekā tāda nenotika. Bija pasakaini skaistas debesis. Dažus brīžus. Rīt jau viss būs citādīgi. Apsveicu Baraku. |
| Sunday, November 2nd, 2008 | |
| 10:47 pm | vakars nr.4. Bija skaisti. Zilas debesis bija un mākoņi. Mēs ar meitu gājām staigāt uz parku. Viņa stūma ratus un sēdās slapjajās lapās, tad es viņu ņēmu padusē un kādu brīdi panesu. Tad viņa atkal pastūma ratus, atkal apsēdās, padusēs un no sākuma. Šodien ļoti nopriecājos par naudu - padejoju pat pie bankomāta. Mēs bijām jau iztukšojušas krājkasīti, un savākušas divus latus melnajās naudiņās, bet re ku šeku - laikam žurnāks "21" bija pārskaitījis honorāru un mēs gājām iepirkt pārtiku uz lielo "Rimi". Vēl labā ziņa ir, ka man beidzot ir pārgājusi grūtniecības laikā sākusies tūska (nu, šitas ir viens seksīgs vārds. tūska) un man atkal der vecās kurpes. Tās attiecīgi pēc pusotra divu gadu aizmirstības ir kļuvušas jaunas. Un zābaki un vienas papēžkurpītes man pat vēl ļoti patīk. Vēl padomāju, ka nereti neuzvedos lāga aprunājot knapi pazīstamu vai pat nepazīstamu cilvēku personīgās dzīves. Tas tomēr nav inteliģenta cilvēka cienīgi. Vienīgi, ja es padomāju, ka kāds par mani tā runā, man ir vienalga - tas man pāri nenodara. Tā kā es ceru, ka arī mana klačas ne parāk sabiezna smogu virs Rīgas inteliģences galvām. Mēģināšu tomēr nodarboties ar lietu nevis runāt par citu gultas izvēlēm. Sapirkos grāmatas. Andras Manfeldes dzejoļi ir stipri, daži vispār...ofigetj. Laikam gribētos vienīgi, lai viņa vēl vairāk savāc formu. Ar Raupa "Putn" ir tā. Visu laiku ir jāklausās kā tas dzejolis skan viņa balsī, tad iedarbojs spēcīgi. Tomēr ģeniāls liekas tikai viens dzejolis. Vispār ir sajūta, ka to krājumu vajadzēja izdot tikai tā dzejoļa dēļ. Tas dzejolis ir "Esterei", kas sākas ar "uz brīdi iestājas laiks". Ir tur vēl citi labi dzejoļi - man liekas, ka gandrīz visi ir cibā nopublicēti "t_dzejas" sadaļā. Rondalda Brieža "Karaoki" atšķīru un nevarēju vēl saņemties kārtīgi palasīt - man viņš ir par iepriekšparedzamu. Par šito, starp citu, runājām ar režisoru, ka es citu kļūdas spēju saskatīt, bet savējās...ku kū. Nonācām pie secinājuma, ka ja visi spētu saskatīt arī savas kļūdas tā kā citu, tad visi būtu ļoti produktīvi un varētu arī izzust subjektīvais moments, kurš bieži vien mākslā ir ļoti svarīgs. Meita mācās ēst jogurtu ar karoti. Izdodas labi. Novērojumus gan gandrīz nekādus neredzēju, jo svētdienā ielas bija tukšas. Vienīgi veikalā. Pareizi par to es gribēju uzrakstīt. Pēc mums iepirkās tāda kundzīte, viss uz tip top - sirmie mati ieveidoti, drēbes glītas. Bet sejas izteiksme saspringta it kā viņa visu laiku galvā rēķinātu, ko viņa arī droši vien darīja. Viņa lika kasierei, lai parāda, kur rādās nauda, cik viņai jāmaksā, lai varētu zināt, vai viņa var atļauties olas vai nē. Bāc. Viņai nepietika tām olām. Tās olas palika veikalā. Es dopmāju tai brīdī, ka jānopērk viņai olas, bet bija neērti, jo kundzīte varbūt apvainotos vai varbūt arī nē... nezinu. Un kā es tā iešu un pirkšu. Stulbi, vajadzēja laikam nopirkt. Iepriekšējais mans šitāds piedzīvojums bija Ziemassvētku vakarā, kad es pirku kaut kādus tur saldumus un pēdējās dāvanas un viena šodienas kundzītei līdzīga, iespiedās starp mūsu visu mandarīnu un šampaniešu kalniem, ar piena paciņu, baltmaizi nesagrieztu un mazo šokolādīti. Priecīgus svētkus, draugi! |
| Saturday, November 1st, 2008 | |
| 10:44 pm | Vakars Nr.3. Man galīgi nav laba oma. Man sāp auss un es ar īsziņām risinu attiecības, kas ir nogurdinoši. Tikko izgāzu savas dusmas uz kādu jauku cibas rakstnieku, kas par savu vadmotīvu ir izvēlējies dzeršanu. Bet diena bija skaista. Redzēju visādus āboļus, hurmas, kartupeļus, kartepuļu pārdevējus, kas līdzinās dārzeņiem, jo ir taču sestdiena. Bija zilas debesis un saule, un vēl daudz dzeltenu lapu. Nē, nu nav, ko izlikties, es šodien tieši nopriecājos no rīta, cik labi es jūtos brīvs un neatkarīgs un šis vakars ir klāt ar vainas apziņu un nepieciešamību risināt attiecības ar cilvēku, kuram es neuzticos. Sasodīts, sasodīts, sasodīts. Es esmu. Es esmu. Es esmu. Mana atbildība esmu es pats un mana meita - rūpes par viņas iztiku. Es neesmu atbildīgs par to kā jūtas viņa. Es iešu gulēt, es iešu gulēt, es iešu gulēt. Es vēl palasīšu Markesa grāmatu un iešu gulēt. Esmu pilnīgi nobloķēts un uztraucies, ka mani atkal nelaidīs brīvībā. It kā kāds varētu mani kaut kur nelaist. Es daru, ko gribu. Izlemju un daru. Un pats atbildu par izdarīto. Neviens mani nevar savažot manipulējot ar manu vainas apziņu. Redziet, es lasu pašpalīdzības grāmatu "Pātraukt līdzatkarību" (šis nu galīgi un noteikti nodod manu dzimumu, jo diez vai Latvijā ir vīrietis, kurš lasa šo grāmatu. Ja ir, es gribētu, lai viņš sakauj manu stereotipiem pilno uztveri un piesakās.) Bet grāmata - laba. Man palīdz. Vārdu sakot, es protams esmu sieviete, kam ir apburoša meita. Būtu jau jauki, ja es būtu vīrietis - man tāds vīrietis kā es patiktu. Šorīt vēl satikos ar režisoru un scenogrāfi. Pirms tam sapnī redzēju režisora mammu, kura nolamāja manu rakstudarbu. Izrādījās, pie tam (jau nomodā), ka režisora mammai šodien ir dzimšanas diena. Es viņu realitātē nepazīstu. Mammu, es domāju. Haotiski kaut kā. Vārdu sakot, labi ir, ka var strādāt. Ka var rakstīt. 13. novembrī es iešu operā uz Ojāra Vācieša dzimšanas dienu. Tas ir iemesls iegādāties jaunus apavus uz papēža. Mana meitiņa guļ, šī pasaule ir ļoti skaista. Es esmu laimīga. |
| Friday, October 31st, 2008 | |
| 11:30 pm | vakars nr. 2. Nu ir tā. Nu ir šovakar, kas stāstāms. Ir. Biju uz filmu "Ananasu ekspresis". Pēc filmas ir jāpiepūlas, lai atcerētos par ko tā bija, bet tai mirklī, kad skatījos bija labi. Tāds viena vakara sakars, pie tam smejoties un pīpējot zāli. Tas, ka tā filma tomēr sanāk un sanāk marihuānas propoganda, gan, man vecam morālistam netīk, bet nu...cerams, ka līdz mana meitiņa izaugs būs vēl vairāk pierādīts marihuānas kaitīgums vai arī būs atklāts, ka patiesi, patiesi tas nav nekas slikts. Kaut gan, kā var nebūt slikta atkarība, to man nesaprast. Vārdu sakot, diezgan laba filma ar sliktu morāli, ja esat appīpējušies vai mazliet iedzēruši, tā ir filma jums. Es sēdēju piektā rindā sestā vietā, iespiests starp lūk kādiem pārīšiem (tas man atgādina jauko stāstu par lorijas andersones koncertu, kur pieejot pie rindas, kur atradās mana vieta, es to nemaz nevarēju saskatīt, jo abi blakussēdētāji bija maigi izsakoties mollīgi. Pats arī neesmu kaulains, bet nu uz viņu fona Keita Mosa pēc anoreksijas lēkmes.)Bet šovakar nebija tik ļauni: bija ļoti jaukas divas dāmas, kas atnākušas piektdienu nosvinēt, nu tādas gaumīgas latviešu sievietes ap 30, ar popkornu un vinķeli paslēptu somā. Otrā pusē gan bija kaut kas interesantāks: divi jaunieši, kuri mīlīgi sūcās, kad es ietusnījos viņiem blakus, abi kopsvarā ap 60 kilogramiem, pie tam pusis noteikti vieglāks par meiteni. Abiem gadi kopā, nu 30, abiem arī kola da popkorns, bet no puikas pamatīgi nes pēc alus. Abi ģērbti iekš kaut kā balta kaut kā ādas kaut kā ko pērk veikalā bet ne par to lētāko naudu, nekādi tur goti vai īmo (tik ierobežotas ir manas zināšanas par jaunākās paaudzes kultiem). Bet nu mēs tuvojamies tam, kāpēc es to visu stāstu: pusim vienā ausī ir rombveida auskariņš ar tipa svarovski kristāliem paliels. Nu labi, tagad es saprotu, ka tas nav nekas tāds, nu un. Tai brīdī, kad es to ieraudzīju man likās: zeme atveries, es esmu vecs, vecs, vecs. Es noteikti domātu, ka zēns ir homoseksuālis, ja vien viņš visu filmu tik ļoti cītīgi nemīlētu to trauslo cilvēkbērnu, kas cerams vēl ir meitene. Vārdus sakot, šī vakara izklaides man patika. Vienu rindu aiz manis sēdēja ļoti skaļi smejošs vīriešu pāris (neuzdrīkstos noteikt viņu orientāciju tikai pēc rozā džemperīša un intonācijas). Man viņi patika. Tie bija forši, skaļi smiekli. Nerupji. Nu, lūk. Un tad es devos nopirkt jogurtu un pienu lielveikalā Origo. Lūk, ko es jums teikšu: brīnums, ka man nepaprasīja pasi, jo es ar sav vēlmi nopirkt pienu, pie tam bezlaktozes, izcēlos, ļoti izcēlos. Alkoholu pirka visi. Pilnīgi visi. Tie divi, kas nepaņēma, pie kases redzot, kas darās, nokaunējās un aizgāja paņemt pa kokčikam. Hellovīns, vai saproties. Šovakar noebigumam derēs sekojošs novērojums no mūsu rajona dzīves. Gājām mēs ar meitu no rīta pastaigāties. Un tur, kur Krišjāņa Barona ielas bruģis satiek Brīvības ielas asfaltu, tur vārdusakot, stāv dampis. Nu, tipa kaut kāda remontmašīna. Un pie šīs remontmašīnas attiecīgi septiņi (!) vīri ceļu strādnieku tērpos. Nu lūk. Un, kas notiek, jūs jautāsiet. Viens no vīriem rok bedri, kas acīmredzot jau agrāk milzīgā piepūlē ir izlauzta asfaltā (droī vien ņēmās vismaz diennakti). Viņš tātad rok. Vēl viens kungs loka kautkādu mistisku striķi. Bet pārēji pieci bāleliņi mīņājās no kājas uz kāju, vēro, divi smēķē, viens skatās uz garāmgājējiem. Un ticiet man, ticiet man, es neko neteiktu (teiktu gan, esmu sasodīts moralizētājs un nemainīšos, he, he, he), es neko neteiktu, ja vien bilde būtu mainījusies mirklī, kad mēs ar bērnu pēc stundas nākam atpakaļ. Ne sūda, teikšu literāri. Pat rok bedri tas pats vienīgais, kuram acīmredzot ir fiziska darba atļauja no iecirkņa ārsta. Jautājums - kur paliek mūsu republikas vīriešu kontingents? Stāv pie bedres, es atbildu. Stāv pie bedres. Ar labunakti. |
| Thursday, October 30th, 2008 | |
| 10:11 pm | vakars nr.1. Tik tālu nu ir. Tikko saņēmu īsziņu, kur bijusī otra puse jautā, vai var rīt satikt mūsu bērnu. Bērns jau guļ. Viņai ir gads un mēnesis. Tas viss, kas noveda līdz viņas piedzimšanai sākās impulsīvi un beidzās dramatiski. Par to vēl neko nevaru pateikt. Bet laime ir. Viņa ir. Es esmu. Tā lūk ir viena no maģiskajām frāzēm, kuru iesaka lietot terapeits, kuru es apmeklēju jau gadu. Esmu pārticis, pateicoties saviem vecākiem, un ceru, ka mans bērns varēs teikt to pašu. Vai vismaz nopirks man labākas vakariņas reizi nedēļā, kad es būšu ticis galā ar Poloniju kādā ekscentriskā "Hamleta" iestudējumu kādā no Maskvas forštates teātrīšiem. Vai ar tēvoci Vaņu, vai arī Joski. Tā kā redziet, esmu optimists - ieplānoju sev nākotnē interesantas lomas un iejūtīgus bērnus. Vairākus. Jo gribētos protams ēst biežāk kā reizi nedēļā. Kas vēl, jā ceru, ka tomēr līdz tam laikam, kas būs pēc kādiem 30 - 40 gadiem, kāds būs vēl kādu lugu uzrakstījis un varēs nospēlēt arī kādu lomu ārpus trijotnes šekspīrs - čehovs - blaumanis. Par īsziņu - protams, ka viņa varēs satikt bērnu. Ja būs skaidrā. Es varēšu aiziet uz kino. Tās ir labās ziņas. Jautājums ir - vai tur ir ko redzēt? "Laimīgajiem veicas", kas bija tīri neko, jau redzēju. "Tu kas dzīvo" iekšuplādēju datorā, kas grēks, bet jau izdarīts. Tracināja tomēr tas, ka tie varoņi tik šausmīgi vientuļi un viņiem neviens, neviens neatbild. Zināms, ka tāds jau nodoms, bet tomēr dažviet man likās, ka nuuu ... es būtu kaut ko teicis - piemēram tās mollīgas dāmas vietā, kas kustējās virs izputējušā bēru muzikanta. "Parīze" - domāju, ka par bēdīgu. "Forumā" rāda zāles filmu "Ananasu ekspresis" - laikam izvēlēšos to. Vai varbūt "Mamma mia". Nuu, šitas protams, varētu nodot manu orientāciju. Nav ko izlikties. Rakstu šo te sev, jo patīk rakstīt. Patīk rakstīt. Tik tiešām. Vārdu sakot, šodien bija tāda epizode. Pastā. Kāds kungs, tā krietni pēc 80, ar baltu bārdu, raga brillēm un salīcis plecos ieradās pastā, lai pārskaitītu naudu. Viņu sagaidīja norūpējusies un aizbildnieciska pasta darbiniece, kurai acīmredzot ir asinīs uzņemties atbildību par visiem, kas nav balti, miesās brangi un vīrieši. Vispirms viņa norādīja kungam, ka jāiet izņemt numuriņš, un, ka bez tā nekādi. Kad viņš bija aiztipinājis un paņēmis numuriņu, uz tā attēloto ciparu, šī pasta darbiniece uzreiz braši uzglingināja uz tablo, tā liekot saprast, ka nu viņš tiks apkalpots. Noskaidrojās, ka kungs vai sauksim viņu par vecīti, grib pārskaitīt naudu. Pamācības turpinājās - kur un ko rakstīt, kādā rokrakstā un tml. "Vienmēr ir jānorāda valsts," teica pasta māte. (saruna protams notika krievu mēlē) "Maskava" - braši atbildēja vecīts, kā skolā. "Tā nav valsts," norādīja skolotāja. "Krievijas Federācija," pasteidzās labot savu kļūdu viņš. "Sūtu naudu mazmazdēlam," pastāstīja vecīts, kad kādu brīdi nesekoja nekādi norādījumi no augšas. "Viņam būtu jāsūta nauda jums," savu izpratni par dzīves kārtību darīja zināmu pasta audžumāte. "Man ir divi mazmazdēli un viena mazmazmeita," sevi no uzsāktā ceļa šoreiz neļāva novirzīt vecīts. "Un ziniet, kas tas ir?" viņš jautāja. "Ziniet, kas tas ir?" viņš sakāpināja intrigu. "Tā ir gaisma". Šai mirklī es gandrīz apraudājos. Mans bērns piestūķējis pilnu muti ar bulku priecīgi māja visiem "attā, attā." Tad es tur vēl padomāju, ka jā varbūt arī taisnība, bērniem būtu jāsūta nauda viņam, bet tad pievērsu skatienu vecīša drēbēm un kurpēm - pēc kurām varēja spriest, ka vai nu viņš pats ir turīgs un 40 lati, ko viņš sūta mazmazdēlam ir tāds kā puišu joks. Vai arī bērni tomēr rūpējas par šo jauko kungu, bet viņam ir sava - vīrišķīga izpratne par lietu kārtību un viņš nedomā to mainīt tikai tāpēc, ka vina mēnešā ienākums sastāda labi ja desmito daļu no viņa bērnu mēneša ienākumiem. Superīgs vecīts. Vai ziniet, kas tas ir? - Tā ir gaisma. Nu ja. Te uzreiz atkal atcerējos, cik skaista Rīga izskatījās, ar visu to miglu, zemajām debesīm un uguņiem. Un to šoku, ko man piedāvāja Rīgas stacija, kurā nebiju kādus mēnešus bijis - ar tiem dīvaiņiem, piedzērušiem un ļoti piedzērušiem. Tā man kaut kāda trauma ar tiem piedzērušiem. Vajadzēja beigt ar to "tā ir gaisma", bet aizrakstījos. Ar labunakti. |