vakars nr.1.
Tik tālu nu ir. Tikko saņēmu īsziņu, kur bijusī otra puse jautā, vai var rīt satikt mūsu bērnu. Bērns jau guļ. Viņai ir gads un mēnesis.
Tas viss, kas noveda līdz viņas piedzimšanai sākās impulsīvi un beidzās dramatiski. Par to vēl neko nevaru pateikt. Bet laime ir. Viņa ir. Es esmu.
Tā lūk ir viena no maģiskajām frāzēm, kuru iesaka lietot terapeits, kuru es apmeklēju jau gadu. Esmu pārticis, pateicoties saviem vecākiem, un ceru, ka mans bērns varēs teikt to pašu. Vai vismaz nopirks man labākas vakariņas reizi nedēļā, kad es būšu ticis galā ar Poloniju kādā ekscentriskā "Hamleta" iestudējumu kādā no Maskvas forštates teātrīšiem. Vai ar tēvoci Vaņu, vai arī Joski. Tā kā redziet, esmu optimists - ieplānoju sev nākotnē interesantas lomas un iejūtīgus bērnus. Vairākus. Jo gribētos protams ēst biežāk kā reizi nedēļā.
Kas vēl, jā ceru, ka tomēr līdz tam laikam, kas būs pēc kādiem 30 - 40 gadiem, kāds būs vēl kādu lugu uzrakstījis un varēs nospēlēt arī kādu lomu ārpus trijotnes šekspīrs - čehovs - blaumanis.
Par īsziņu - protams, ka viņa varēs satikt bērnu. Ja būs skaidrā. Es varēšu aiziet uz kino. Tās ir labās ziņas. Jautājums ir - vai tur ir ko redzēt?
"Laimīgajiem veicas", kas bija tīri neko, jau redzēju. "Tu kas dzīvo" iekšuplādēju datorā, kas grēks, bet jau izdarīts. Tracināja tomēr tas, ka tie varoņi tik šausmīgi vientuļi un viņiem neviens, neviens neatbild. Zināms, ka tāds jau nodoms, bet tomēr dažviet man likās, ka nuuu ... es būtu kaut ko teicis - piemēram tās mollīgas dāmas vietā, kas kustējās virs izputējušā bēru muzikanta. "Parīze" - domāju, ka par bēdīgu.
"Forumā" rāda zāles filmu "Ananasu ekspresis" - laikam izvēlēšos to. Vai varbūt "Mamma mia". Nuu, šitas protams, varētu nodot manu orientāciju.
Nav ko izlikties. Rakstu šo te sev, jo patīk rakstīt. Patīk rakstīt. Tik tiešām.
Vārdu sakot, šodien bija tāda epizode. Pastā.
Kāds kungs, tā krietni pēc 80, ar baltu bārdu, raga brillēm un salīcis plecos ieradās pastā, lai pārskaitītu naudu. Viņu sagaidīja norūpējusies un aizbildnieciska pasta darbiniece, kurai acīmredzot ir asinīs uzņemties atbildību par visiem, kas nav balti, miesās brangi un vīrieši. Vispirms viņa norādīja kungam, ka jāiet izņemt numuriņš, un, ka bez tā nekādi. Kad viņš bija aiztipinājis un paņēmis numuriņu, uz tā attēloto ciparu, šī pasta darbiniece uzreiz braši uzglingināja uz tablo, tā liekot saprast, ka nu viņš tiks apkalpots. Noskaidrojās, ka kungs vai sauksim viņu par vecīti, grib pārskaitīt naudu. Pamācības turpinājās - kur un ko rakstīt, kādā rokrakstā un tml. "Vienmēr ir jānorāda valsts," teica pasta māte. (saruna protams notika krievu mēlē) "Maskava" - braši atbildēja vecīts, kā skolā. "Tā nav valsts," norādīja skolotāja. "Krievijas Federācija," pasteidzās labot savu kļūdu viņš. "Sūtu naudu mazmazdēlam," pastāstīja vecīts, kad kādu brīdi nesekoja nekādi norādījumi no augšas. "Viņam būtu jāsūta nauda jums," savu izpratni par dzīves kārtību darīja zināmu pasta audžumāte. "Man ir divi mazmazdēli un viena mazmazmeita," sevi no uzsāktā ceļa šoreiz neļāva novirzīt vecīts. "Un ziniet, kas tas ir?" viņš jautāja. "Ziniet, kas tas ir?" viņš sakāpināja intrigu. "Tā ir gaisma".
Šai mirklī es gandrīz apraudājos. Mans bērns piestūķējis pilnu muti ar bulku priecīgi māja visiem "attā, attā."
Tad es tur vēl padomāju, ka jā varbūt arī taisnība, bērniem būtu jāsūta nauda viņam, bet tad pievērsu skatienu vecīša drēbēm un kurpēm - pēc kurām varēja spriest, ka vai nu viņš pats ir turīgs un 40 lati, ko viņš sūta mazmazdēlam ir tāds kā puišu joks. Vai arī bērni tomēr rūpējas par šo jauko kungu, bet viņam ir sava - vīrišķīga izpratne par lietu kārtību un viņš nedomā to mainīt tikai tāpēc, ka vina mēnešā ienākums sastāda labi ja desmito daļu no viņa bērnu mēneša ienākumiem. Superīgs vecīts. Vai ziniet, kas tas ir? - Tā ir gaisma.
Nu ja. Te uzreiz atkal atcerējos, cik skaista Rīga izskatījās, ar visu to miglu, zemajām debesīm un uguņiem. Un to šoku, ko man piedāvāja Rīgas stacija, kurā nebiju kādus mēnešus bijis - ar tiem dīvaiņiem, piedzērušiem un ļoti piedzērušiem. Tā man kaut kāda trauma ar tiem piedzērušiem. Vajadzēja beigt ar to "tā ir gaisma", bet aizrakstījos.
Ar labunakti.