Beidzot jūtos labi, nevis beidzot izšķīrāmies. Vēl šodien draudzenei, kura vēlējās, lai palīdzu ar idejām scenārijam, sacīju, ka tad gribu tikt minēta kā autore. Vienojāmies, ka tad nerunāsim par scenāriju. Nu lūk. Te nu mēs esam. Arī vecmammai teicu, ko domāju. Un jūtos labi. Nepierasti, bet labi. Šorīt skrēju pa kraukšķošu ledu stadionā. Stadiona dežurants man uzkliedza - vai tad durvis nav jāaizver, un kad atgriezos, lai tās aizvērtu dāvāja man seksīgu stadiona dežuranta smaidu. Ak debess, viņa darbu gan es negribētu. Paskatoties uz viņa darba vietu vien var saķert klaustorfobiju. Viņš sēž metrs reiz 50 centimetri lielā telpā bez logiem un lasa avīzes. Izlasa avīzi un iet uzpīpēt. Telpai protams nav logu, tikai tāds kases lodziņš pa kuru klaigāt uz garāmejošām sportistēm.