Vakars Nr.3.
Man galīgi nav laba oma. Man sāp auss un es ar īsziņām risinu attiecības, kas ir nogurdinoši.
Tikko izgāzu savas dusmas uz kādu jauku cibas rakstnieku, kas par savu vadmotīvu ir izvēlējies dzeršanu.
Bet diena bija skaista. Redzēju visādus āboļus, hurmas, kartupeļus, kartepuļu pārdevējus, kas līdzinās dārzeņiem, jo ir taču sestdiena.
Bija zilas debesis un saule, un vēl daudz dzeltenu lapu.
Nē, nu nav, ko izlikties, es šodien tieši nopriecājos no rīta, cik labi es jūtos brīvs un neatkarīgs un šis vakars ir klāt ar vainas apziņu un nepieciešamību risināt attiecības ar cilvēku, kuram es neuzticos.
Sasodīts, sasodīts, sasodīts.
Es esmu. Es esmu. Es esmu. Mana atbildība esmu es pats un mana meita - rūpes par viņas iztiku.
Es neesmu atbildīgs par to kā jūtas viņa.
Es iešu gulēt, es iešu gulēt, es iešu gulēt.
Es vēl palasīšu Markesa grāmatu un iešu gulēt.
Esmu pilnīgi nobloķēts un uztraucies, ka mani atkal nelaidīs brīvībā. It kā kāds varētu mani kaut kur nelaist. Es daru, ko gribu. Izlemju un daru. Un pats atbildu par izdarīto. Neviens mani nevar savažot manipulējot ar manu vainas apziņu.
Redziet, es lasu pašpalīdzības grāmatu "Pātraukt līdzatkarību" (šis nu galīgi un noteikti nodod manu dzimumu, jo diez vai Latvijā ir vīrietis, kurš lasa šo grāmatu. Ja ir, es gribētu, lai viņš sakauj manu stereotipiem pilno uztveri un piesakās.) Bet grāmata - laba. Man palīdz.
Vārdu sakot, es protams esmu sieviete, kam ir apburoša meita. Būtu jau jauki, ja es būtu vīrietis - man tāds vīrietis kā es patiktu.
Šorīt vēl satikos ar režisoru un scenogrāfi. Pirms tam sapnī redzēju režisora mammu, kura nolamāja manu rakstudarbu. Izrādījās, pie tam (jau nomodā), ka režisora mammai šodien ir dzimšanas diena. Es viņu realitātē nepazīstu. Mammu, es domāju. Haotiski kaut kā.
Vārdu sakot, labi ir, ka var strādāt. Ka var rakstīt.
13. novembrī es iešu operā uz Ojāra Vācieša dzimšanas dienu. Tas ir iemesls iegādāties jaunus apavus uz papēža.
Mana meitiņa guļ, šī pasaule ir ļoti skaista. Es esmu laimīga.