nu, zin ko 2
Biju baigi iekritusi kaut kādā pelēkajā izplatījumā, kur es esmu visnelaimīgākā un vispēlēkākā, un pie tam - ar brillēm. Jutos čābīgi. Vislabāk palīdzēja - skriešana.Tā kā tas šobrīd nav vienmēr pieejams, tad izlīdzos ar ēšanu un seriālu skatīšanos. Darbu nedaru. Termiņš atkal nāk. Bet man ir izturīgā nervu sistēma, kas atļauj man strādāt tikai pie liela stresa, kad aizmugurā vai priekšā rēgojas termiņa kungs, apspīlētos džinsos. Šovakar iešu ļaudīs. Šorīt lasīju Montas Kromas dzejoļus un tie man atgādināja, ka pasaulē ir vēl tādi jaukumi kā maija lietus, pavasara debesis un rīti, kad pilsēta čīgā džeza melodijas, tu cep olas vai pankūkas un visi ir mājās, ieskaitot tevi pašu.