[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]
Below are 20 journal entries, after skipping by the 80 most recent ones recorded in
belmondo's LiveJournal:
| Thursday, April 2nd, 2009 | |
| 11:19 am | nav miera Ir kaut kas, kas man tai Dombura vakardienas intervijā ar prezidentu neliek miera. Un tas ir tas mirklis, kad prezidents, kārtējo reizi negribot atbildēt atklāti, teica Domburam: "Dombura kungs, šī saruna sāk atgādināt sēdi prezidenta pilī." Un te tas ir kā uz delnas: mūsu "elites" filozofija - daudzi, kas kaut kādu iemeslu dēļ nonāk politikā, prezidenta pilī vai augstā amatā, uzreiz saprot, ka viņi ir ļoti īpaši un, ka ja providence par viņiem šādi ir parūpējusies, tas nozīmē, ka viņi patiešām ir īpaši un, ka dažas bērnībā mācītās ētikas un morāles normas uz viņiem vairs neattiecas. Ka viņi var mazāk strādāt, šo to noklusēt, šur tur samelot, šur tur pabaudīt dzīvi. Tāds provinciālisms. Pie tam, Latvijas situācijā "elitē" nereti nokļūst nejauši cilvēki, kuri tad nonākuši tur iegūst iespēju ar darbu pierādīt, ka ir īpaši. Bet besī laukā tieši tie, kas domā , ka viņiem apriori pienākas kaut kādas privilēģijas, pie tam arī morāles jomā. |
| Wednesday, April 1st, 2009 | |
| 10:13 pm | domburšovs un es domāju, ka kaulu dakterim jau nu gan jābūt drosmīgam...Viņš tikai runā un runā apkārt. |
| Tuesday, March 24th, 2009 | |
| 10:33 am | žults virmo Cilvēki, kas ilgstoši neatbild uz e- pastiem rada manī sajūtu par kaut kādu īpašu pasauli, kur viņi pārvietojas mežonīgā ātrumā ar milzīgām kafijas krūzēm rokās un pārvietojas viņi pa alejām, kuru malās stāv daudzkrāsaini ļaudis ar MILZĪGIEM PIEDĀVĀJUMIEM. Viņi bārsta jokus un vakarā iet uz prezentācijām. Naktīs kaislīgi mīlējas, neizslēdzot mobilos telefonsu, bet pāri partnera plecam paskatoties ekrānā, kad tas zvana. No rīta viņi ir uz strīpas par spīti tam, ka vakarā izdzēruši divus galonus vīna un vēl viskiju pa virsu. Kaut gan var jau būt, ka viņiem ir depresija vai interneta gavēnis. Zvanīt es šiem cilvēkiem nesaņemos, jo tas, ka viņi neceļ klausuli paspilgtina to citas, man neaizsniedzamās pasaules sajūtu vēl vairāk. Šeit es nerunāju par romantiskiem kontaktiem, protams, jo tajos jau var ar cilvēku izdarīties kā nu lielā dvēsele atļauj. |
| Sunday, March 22nd, 2009 | |
| 11:58 pm | ciemos Es biju ciemos pie ļoti jaukiem cilvēkiem. Un bija ļoti jauki. Bet pārdomas, kas manī radās ir diezgan smagas. Mēs protams aprunājām dažus paziņas (es pārsvarā, jo biju vienīgā iedzērusi mazliet konjaka.) Un tagad es te sēžu un domāju par to kā cilvēki nemīlot sevi un nespējot atrast īsto, lielo mīlu partnerī, uzgruza šo nemīlestības prooblēmu bērnam, uzstādot viņam nesamērīgas prasības: piem: mīli mani labāk kā tavs sasodītais tēvs, vai esi gudrākais klasē, vai kļūsti slavens un bagāts, jo es tevis dēļ nepabeidzu augstskolu. Un dažreiz viņi - vecāki, pat nerunā konkrētu valodu, vienkārši ļauj bērnam domāt, ka viņš vai viņa kaut kādā mistiskā veidā ir vecākus nodevis. Un tad nu šis bērns visu mūžu cenšas saviem idiotiem vecākiem pierādīt, ka viņš ir labs, kruts un nekādi nekad neliks viņiem vilties. Viņš - bērns pat sasniedz zināmus augstumus savā profesijā, bet gandrīz nekad nav laimīgs personīgajā dzīvē, jo viņš taču nevar pievilt savus vecākus un atļauties būt kāds viņš ir un mīlēt to džeku, vai to melno, vai to resno, vai to krievu. Un tad tas loks sākas no jauna, jo to meiteni, balto, tievo un latviešu viņš patiesi mīlēt nevar, un viņa savukārt uzgruza šo pienākumu sevi mīlēt piem: savam dēlam. Un tā tas turpinās un turpinās. Viens vienīgs melu un izlikšanos murskulis, un varbūt, ka ir tādi, kuriem izdodas no tā izrauties. Noteikti, ka ir. Un nevienu nevar vainot, pat ne savus vecākus nē, jo visi viņi ir ļoti centušies. Vienīgi varbūt var apstāties un mēģināt saprast, ka šī ir mana vienīgā dzīve un tā ir jādzīvo man un nevis manai valdonīgajai mātei vai tēvam. Un tad piekāst bailes būt sliktam. Un lūgt Dievu. |
| Saturday, March 21st, 2009 | |
| 9:25 pm | mantas eju lasīt grāmatu. Iespējams, ka daudz kas nav tā kā man gribētos, bet vismaz grāmatas man ir. Un gulta. Un nakstlampiņa. Un - kafija rīt no rīta. Par pārējo es padomāšu rīt, vai vislabāk - parīt. |
| Friday, March 20th, 2009 | |
| 8:37 pm | velosipēds Es šodien nopirku riteni. Nopirku no jaukas meitenes, no rokas nopirku, bija jābrauc pakaļ uz Zundas masīvu. Ritenis man uzreiz iepatikās. Es uzreiz mēģināju iepatikties arī viņam. Brauciens pa saulaino Rīgu manī pamodināja vairākas, klētiņā noliktas, bailes: 1. bailes būt smieklīgai, 2. bailes no mašīnām, 3. bailes uzbraukt gājējiem, kādai mīlīgai vecenītei vai, vispār trakums, bērnam, 4. vēl kaut kur ēnā sēdēja un pīpēja bailes, ka man to riteni nozags (kas notika ar iepriekšējo). Bailes būt smieklīgai es pārvarēju pirmās - smieklīgai būt ir forši. Jā. Bailes no mašīnām es atstāju uz citu reizi. Bailes uzbraukt gājējam es macījos uzveikt ar arvien pieaugušo veiklību manevrēt pa ietvi. Vārdu sakot, es esmu ļoti apmierināta, ka man nu ir braucamrīks. Vēl man jānopērk meitai bērnu krēsliņš. |
| Thursday, March 19th, 2009 | |
| 9:38 pm | labudien šodien gan man ir labs prāts, jo man ir tas aparāts...nezinu, kas, bet labāk nemaz neinteresēšos, jo citādi varbūt izanalizēšu un pazudīs. Bijām šodien ar meitu Kukaiņu skolā (nokavējām), bijām pārtikas lielveikalā, aizmirsām nosvērt kivi, kasieres bija laipnas, saldējuma pārdevējas bija smaidošas un taksometra šoferis bija smaidošs un bez zobiem (man gan liekas, ka viņš mūs tā kā mazliet.... bet tas tā. jau aizmirsu.) Atbraucām mājās - izcepu gaļu, to meita ēda mazliet, vakarā izcepu pankūkas (kuras parasti ēd), tās neēda vispār. Ēda kivi, ābolu un dzērvenes cukurā. Nu tā. Aizgāja bērniņš gulēt. Es izpētīju tīmekli. Man viens kaut kāds turku jaunietie atsūtīja fesibukā tiešu un godīgu jautājumu: is this your baby? (tur ir meitas bildes). Pēc tiešas un godīgas atbildes, vairs neko nejautāja. Tas ir tik jauki un stereotipiski. Jauku vakaru, puiši un meitenes. |
| Wednesday, March 18th, 2009 | |
| 10:10 pm | klūnijs Apnika man tas Klūnijs, kurš visu laiku skatās, ko es rakstu. Atradīšu kaut ko citu. Šodien bija ok. Man ir daudz spēka un apņēmības dzīvot, kā es gribu. |
| Tuesday, March 17th, 2009 | |
| 8:37 pm | Mana meitiņa aizgāja gulēt sešos vakarā. Es jutos kā no laivas izsviesta un papētīju citus atkarības veidus, iepērkoties internetā. Ieslēdzu arī televizoru un ēdu šokolādi. |
| 12:15 am | Es zinu, ka ir jau otrdiena, 17. marts. Nakts vēl ir jauna. Esmu stipra. Es paļaujos un uzticos, un esmu iecietīga pret sevi. Pirmdiena bija ļoti grūta. |
| Saturday, March 14th, 2009 | |
| 8:31 pm | Es gribu iemācīties sazināties ar vīriešiem. Tā aklāti un skaidrā, nevis, ka tikai pēc sestās glāzes esmu spējīga izrādīt savas simpātijas un tad jau, zināms, kādas tur vairs simpātijas, vnk. hardcore un punkts,nu, labākajā gadījumā daudzpunkts. Laikam vienkārši jābeidz uztraukties par savu vienreizējo personu un jāmēģina painteresēties par otru. Tas man labi sanāk tikai ar meitenēm. Ar vīriešiem, dažādu apstākļu sakritības dēļ, es runāt varu tikai piedzērusies vai par darbu. Un, starp citu, tas attiecas arī uz telefona sarunām. Tāpēc es vienmēr izvēlos sūtīt īsziņas. |
| Friday, March 13th, 2009 | |
| 9:53 pm | sitkoms ir sācies pārāk nopietni dzīvoju. pārāk nopietni sevi uztveru. varētu aizmirst par sevi un vairāk uz āru skatīties. Un vieglāk būtu, un jautrāk un patīkamāk. Tātad: iztīrīju šodien ledusskapi (sic! - ko šis nozīmē man Mazā šodien iemācija), iztīrīju lielo istabu (tas jau vairs nav būtiski, bet pieminēt patīkami), skrēju (stadionā pilns ar sniegu, kapuparkā pilns ar dubļiem, skrēju ap savu bijušo skolu), pēc tam biju stundu divas pacilāta, nū - varbūt trīs, uzrakstīju līdz galam sižeta izklāstu, rīt jāsakārto pa ainām, tad atnāca mājās meita, atnāca Mazā, ēdām, runājām par idejām šim un tam. Par kaut ko jau vienojāmies, bet kaut kas man tur liekas nepārliecinošs (koroče: jāpārdomā), skatījāmies multeni "Kabata" ar meitu, noliku viņu gulēt, gandrīz jau sāku gruzīties, tad atcerējos izkurtušo sniegu un resno buldogu, ko satiku skrienot un nolēmu - nebūs tā. Vai tamdēļ mani senči cieta 700 gadu verdzības jūgā, un vecaistēvs Magadānā urāna raktuvēs sanīka, lai es te paēdusi, lasīt rakstīt protoša, siltā istabā gruzītos? Nu, nē. Mēs vēl padzīvosim. Ave, sol, kungi. Ave, sol! |
| Thursday, March 12th, 2009 | |
| 8:31 pm | vīns Un pēdējais - man ledusskapī ir vīns, kāda glāze pusotra. Un es cenšos par to nedomāt, jo nedrīkst dzert skumīgs cilvēks katru vakaru. Tad var sanākt gauži. Bet pusotra glāze jau ir tāda zāļu tiesa, vai ne? Labāk iedzeršu zaļo tēju. Vīnu varēs izstrēbt rīt ar attaisnojumu, ka ir taču piektdienas vakars, jobcig nazīt, un ja visa Latvija dzer, tad, kāpēc man jābūt nabadziņam bez alkohola asinīs, a ko? Vīns jau protams nav nekāds alkohols:) Varbūt izdzeršu jau šovkar un rīt nopirkšu jaunu pudeli. Joks. Labu nakti, visiem maziem latvju bērniem izkaisītiem pieaugušo pasaulē! |
| 8:30 pm | maratons Bet ir divas labas ziņas: 1. es piereģistrējos Rīgas maratonam, kurā arī minimaratona skrējēji varēs diebt pa Vanšu tiltu, 2. neteikšu. |
| 7:58 pm | vakari Kā tikt laukā no tā stikla kuba, kurā es esmu iekšā un man ir tik ļoti bail būt atraidītai, ka es nerunāju ar tiem, kas man patīk. Un nerunāju arī ar tiem, kas man nepatīk, jo viņi savukārt man nepatīk. Esmu nobijusies, esmu bērns, kuram ir bērns, kuram ir siltas rokas, kuram ir daudz darba. Es esmu šeit. Nopirku šodien meitai kurpītes un zābaciņus, halātu svītrainu ar kapuci (viņa pati izvēlējās), četras vairāk mazāk izglītojošas grāmatas un balonu, kas jau ir saplīsis. Sev neko nenopirku - tā laikam ir tā kļūda, kuras dēļ es te gandrīz jau esmu sākusi žēloties. Plus vēl iekodiens rokā un es esmu žēla un bēdīga. Labi, ka pa televizoru rādīs "Grejas anatomiju". Rīt atnāks burvīgā Krista, es iešu skriet un pēc tam rakstīšu pilnām mutēm. Un - "enģeļi dejo pāros, pavasaris ir klāt." ps. nav jau tik traki. Padomāju un sapratu, ka runāju gan ar ļaudīm, pat visai daudz. Bet man tik un tā pietrūkst sirsnības. Pēc kaut kādas likumsakarības vajadzētu būt tā, ka es tad pati nedodu sirsnību un tāpēc nedabūnu. Vai varbūt tas strādā pavisam savādāk. Ā, sapratu - jābūt sirsnīgai pašai pret sevi un jānopērk rīt sev kaut kas īpaši izskatīgs - ar to es domāju vēl vienu mētelīti vai grāmatiņu. |
| Saturday, March 7th, 2009 | |
| 12:51 am | piebilde2 Un, vēl labā ziņa ir, ka man ir nauda un rīt atnāks meitiņas tētis un, kamēr viņi ar meitņu kopā dzīvosies, es iešu iepirkties un nopirkšu sev svārkus un vēl šo to... |
| 12:40 am | piebilde Un, protams es izdzēru par daudz vīna. Protams, es noskatījos kārtējo "American idol" sēriju. Protams. Un vēl, sapratu, ka kaut kas ir arī šai visā sāpīgajā, šķiršanās, neizdošanās pieredzē. Jo, cauri tam visam asni dzenas. Pavsaris tūlīt būs klāt. |
| Friday, March 6th, 2009 | |
| 11:35 pm | teātris man tas bija mokošs piedzīvojums. Es tomēr tajā esmu ieguldījusi sevi un sava laiku. Kaut kas tur ir, bet kaut kas tur noteikti nav. Labākais šai notikumā noteikti bija meitiņas tētis ar sarkanām tulpēm, kurš neskatoties uz to, ka mēs negājām kopā, bija atnācis uz izrādi. Bet es neparunāju ar aktieriem. Atkal. Ar aktieriem vajag runāt. Aktieri ir īpaši. Viņi ir bērni - viņiem ir grūts liktenis. Bet es esmu kautrīga. Toties es parunāju ar Andreja māsu un viņas draudzeni. Vajadzēja parunāt ar aktieriem un iepazīties ar Ojāru Rubeni, un Māru Ķimeli. Droši vien, ka tā vajadzēja. Bet mans uzdevums šobrīd ir audzināt nevis drosmi, bet līdzjūtību pašai pret sevi un līdzjūtība saka: tu izdarīji tik, cik varēji, tu izdarīji tik, cik varēji. Un tas bija daudz. Man patika Ivars Kļavinskis, jo viņš bija dzīvs un tiešām mīlēja to Austru, un vēl Daiga Gaismiņa un Jānis Skanis, jo viņi bija komiski. Bet kopumā: es nezinu, es nezinu, es nezinu. Man liekas, ka tas bija slikti, man liekas, tas bija kokaini, tas bija teksta lasījums. Varbūt vaina ir tekstā, varbūt. Izrādei nav jāatstāj tādā sajūtā, to es noteikti zinu. Kaut kas nav. Kaut kas nav. Kad es gāju uz pirmizrādi, es zināju, ka labi nebūs, un es izlēmu iegūt no tās izrādes kaut ko priekš sevis: ko es varētu darīt un rakstīt savādāk. Es pat nezinu. Ir izmestas četras ainas. Es tagad vienmēr varēšu teikt, ka tās bija labākais, kas tur bija (izmestas, jo režisors nespēja atrast kopīgu valodu ar, jāatzīst diezgan augstprātīgiem, aktieriem. Es pat nezinu, ko es ieguvu. Iespējams, to, ka jāsāk ir skaidrāk, nezinu. Iespējams. Bet, ja godīgi, es ieguvu pārliecību, ka rakstīt es varu, ka cilvēki smejas pat šai gabalā, kurā ir tik daudz mīnusu. |
| Thursday, March 5th, 2009 | |
| 11:10 pm | vakars Slikti. Skatos kaudzēm seriālu. Esmu nogurusi un bēdīga. Iešu gulēt. Viss ir labi dienas pirmajā pusē, jo tad es zinu, kas man ir jādara. Vakarā ir slikti, jo vajadzētu rakstīt vai lasīt, bet es to nedaru, jo nevaru. Labi - tūlīt būs pavasaris, es iešu katru dienu, kad meitai būs auklīte, skriet. Tas ir vienīgais, ko es spēju šobrīd izdomāt. Tagad iešu gulēt. Tagad iešu gulēt. |
| Tuesday, March 3rd, 2009 | |
| 11:26 pm | priekā Patiesībā aizmirsu pateikt to, kādēļ apsēdos rakstīt - apēdu veselu šokolādi ar riekstiem. Ļoti garšīgi. Bet, bet... vajag vairāk sporta, literatūras un seksa, lai nebūtu tik daudz šokolādes jāēd. Bet, kad nav iepriekš minēto, ko, lai dara, ko lai dara, es prasu? Ēd šokolādi - man atbild priecīga iekšējā balss, kas man atļauj ēst visu un jebkurā laikā. Priekā! |