vakari
Kā tikt laukā no tā stikla kuba, kurā es esmu iekšā un man ir tik ļoti bail būt atraidītai, ka es nerunāju ar tiem, kas man patīk. Un nerunāju arī ar tiem, kas man nepatīk, jo viņi savukārt man nepatīk. Esmu nobijusies, esmu bērns, kuram ir bērns, kuram ir siltas rokas, kuram ir daudz darba. Es esmu šeit. Nopirku šodien meitai kurpītes un zābaciņus, halātu svītrainu ar kapuci (viņa pati izvēlējās), četras vairāk mazāk izglītojošas grāmatas un balonu, kas jau ir saplīsis. Sev neko nenopirku - tā laikam ir tā kļūda, kuras dēļ es te gandrīz jau esmu sākusi žēloties. Plus vēl iekodiens rokā un es esmu žēla un bēdīga. Labi, ka pa televizoru rādīs "Grejas anatomiju". Rīt atnāks burvīgā Krista, es iešu skriet un pēc tam rakstīšu pilnām mutēm. Un - "enģeļi dejo pāros, pavasaris ir klāt." ps. nav jau tik traki. Padomāju un sapratu, ka runāju gan ar ļaudīm, pat visai daudz. Bet man tik un tā pietrūkst sirsnības. Pēc kaut kādas likumsakarības vajadzētu būt tā, ka es tad pati nedodu sirsnību un tāpēc nedabūnu. Vai varbūt tas strādā pavisam savādāk. Ā, sapratu - jābūt sirsnīgai pašai pret sevi un jānopērk rīt sev kaut kas īpaši izskatīgs - ar to es domāju vēl vienu mētelīti vai grāmatiņu.