nav miera
Ir kaut kas, kas man tai Dombura vakardienas intervijā ar prezidentu neliek miera. Un tas ir tas mirklis, kad prezidents, kārtējo reizi negribot atbildēt atklāti, teica Domburam: "Dombura kungs, šī saruna sāk atgādināt sēdi prezidenta pilī." Un te tas ir kā uz delnas: mūsu "elites" filozofija - daudzi, kas kaut kādu iemeslu dēļ nonāk politikā, prezidenta pilī vai augstā amatā, uzreiz saprot, ka viņi ir ļoti īpaši un, ka ja providence par viņiem šādi ir parūpējusies, tas nozīmē, ka viņi patiešām ir īpaši un, ka dažas bērnībā mācītās ētikas un morāles normas uz viņiem vairs neattiecas. Ka viņi var mazāk strādāt, šo to noklusēt, šur tur samelot, šur tur pabaudīt dzīvi. Tāds provinciālisms. Pie tam, Latvijas situācijā "elitē" nereti nokļūst nejauši cilvēki, kuri tad nonākuši tur iegūst iespēju ar darbu pierādīt, ka ir īpaši. Bet besī laukā tieši tie, kas domā , ka viņiem apriori pienākas kaut kādas privilēģijas, pie tam arī morāles jomā.