piektdienas vakars
Šodien satikos ar Mazo. Tikai, kad ieraudzīju Mazo stāvam uz ielas stūra - smalku, elegantu un priecīgu, sapratu, cik ļoti es mīlu visus savus kursabiedrus un, cik ļoti es vēlētos kaut viss būtu bijis pavisam savādāk. Nu, labi - Mazā ir uber super. Mēs apskāvāmies, izstāstījām ātri, ātri viena otrai savus galvenos kaunpilnos noslēpumus un aizgājām uz "Purvīša" izstādi. Tā sasildīja un apliecināja, ka ir tomēr domājoši, forši un talantīgi cilvēki Latvijā. Man patika Mitrēvics, Māliņa un Kalns. Neiburgas darbs mani arī ievilka - likās dziļš un skaists, un nebija garlaicīgi. Gabrāns arī skaisti un nesaprotami, bet skaisti.
Un tad vēl sniga visu dienu. Mēs ar meitu atkal uzcepām pankūkas, iegājām vannā, meita uzdauzīja zilumu, par ko mazliet paraudāja, bet ātri aizmirsa.
Izstādes sakarā es atcerējos stāstu par vīrieti, kuru arī pavēstīju Mazajai un tad nu pildot savu apņemšanos rakstīt par "vīriešiem savā dzīvē" izstāstīšu arī šeit.
Strādāju es par oficianti kādā kafejnīcā, kur mēdz apgrozīties dažādu mākslu pārstāvji un vienkārši cilvēki, kuri mīl kulturāli iedzert.
Tas bija jauks laiks - es jutos brīva, skaista un jauna.
Vārdu sakot bija jauks ziemas vakars un es strādāju par oficianti. Un tad ieradās Viņš - Viņam bija brūnas acis un vīrišķīgs stāvs. Viņš bija vienkārši, bet, manuprāt, vīrišķīgi ģērbies. Viņš bija absolūti vienkāršs un tad vēl Viņam piemita kaut kāda tāda neveiklība, kas Viņu atšķīra no patstāvīgajiem apmeklētājiem un tā Rīgas krogus inteliģences slāņa, kas visur jūtas kā mājās, vienmēr ir gatavi uzsākt flirtu ar vienalga kāda dzimuma pārstāvi, ir gatavi nozagt jebko, lai tikai būtu jautri, izdzert visu, runāt par skaisto, gānīt reklāmu, reklāmā strādāt, būt ļoti atbrīvoti un mazliet skumji.
Viņš atšķīrās - šķita pamatīgs, apmulsis un kautrīgs. Un es beidzot biju ieraudzījusi puisi, kas man no sirds patika. Tad nu es darīju to, ko uzskatīju par pārdrošu flirtu - uzmanīgi klausījos, ko Viņš ar draugiem runā (kafejnīcas mazums un veiksmīgais puišu novietojums par ko parūpējās svaigi iemīlējusies oficiante to atļāva), ik pa brīdim uz Vīrieti paskatījos, un nepārtraukti mainīju pelnu traukus. Un tad vēl, ak veiksme, izrādījās, ka Viņš jau sen nav bijis Ielās, (kas laikam izskaidro to neveiklību un mulsumu) un iedzert grib, bet maz - un tādēļ šis Vīrs dzēra par 25 gramiem šņabja, kurus, sarkstošajai oficiantei, t.i. man, nācās piegādāt arvien biežāk.
Vārdu sakot, es biju ukā spārnos, jo beidzot man kāds bija iepaticies un patika joprojām arī pēc divām stundām.
Viņš arī pamanīja (nebija jau arī grūti:)), ka man ir īpaša attieksme un sāka, no sākuma jautājoši, pēc tam jau droši raudzīties man pretī.
Bet tad, kad no Viņa un draugu sarunu drumlām jau biju uzzinājusi, kas viņš ir, ko dara, kā dara utt. nāca galvenais informācijas gabals. "Es rīt precos," teica Viņš. "Oookei," teicu es pie sevis.
Tātad es uzzināju, ka Vīrietis ar kuru es jau biju nolēmusi nodibināt ģimeni, precas ar citu. Ha. Tas arī būtībā viss. Kafejnīca drīz bija jāslēdz. Puiši mani uzaicināja pie sava galdiņa. Bet ne Viņš. Viņš mēģināja beidzot ar mani parunāt, bet es jau biju ieslīdējusi "tā nav godīgi" straumē.
Cik bieži es biju dzirdējusi šai kafejnīcā, ka kāds precas - nekad. Nu labi - vienreiz tur svinēja kāzas, bet vīrieši nekad šeit nepaziņoja, ka precas. Te viss notika pilnīgi otrādīgi. Un, cik reizes šai kafejnīcā bija bijis vīrietis, kas man patiešām patika - nu....... pusotru, labi...divas reizes. Un nu Viņš bija atnācis, un es tieši strādāju un viss bija tik labi, un es izskatījos labi, un vispār..un Viņš mani šitā piekāsa - viņš rīt precējās. Šīs vilšanās dēļ es ar šo Vīrieti tā arī normāli neparunāju. Viņš ejot prom teica: "Uz tikšanos!". Ha.
Piedod, ....i! Drīz vien arī es beidzu strādāt par oficianti un manā dzīvē sākās pārmaiņu laiks, kuru rezultātā radās mana meitiņa, un, kurā man nebija laika domāt, kas man patīk un, kas nē. Tagad beidzot esmu šo derīgo nodarbi atsākusi.