Vakars nr.
Šovakar gan jūtos slikti. Pirmo reizi sadusmojos uz meitu, jo viņa laukā visu laiku vilka cepuri nost. Es droši vien būtu darījusi tāpat un viņai laikam bija karsti, bet viņa pēdējā laikā ik pa brīdim slimo, tāpēc viņa bez cepures vējainā rudens vakarā - šis skats mani iedzina pamatīgā stresā. Es jau nerājos, tikai izstātīju kāpēc esmu dusmīga. Nezinu vai viņa saprata.
Vēl es šodien sev galīgi nepatīku. Bet varbūt tomēr vajadzētu izlikties. Diez vai.
Toties no rīta es piezvanīju tēvam un sarunāju, ka mēs ar meitu aiziesim pie viņiem ciemos. Paprasīju arī, lai sameklē manas bērnības bildes.
Biju skriet. Tas bija forši. Izdomāju shematiski un attiecības sapulces ainai. Tas arī apsveicami.
Vairāk nekā tāda nenotika. Bija pasakaini skaistas debesis. Dažus brīžus.
Rīt jau viss būs citādīgi. Apsveicu Baraku.