sitkoms ir sācies
pārāk nopietni dzīvoju. pārāk nopietni sevi uztveru. varētu aizmirst par sevi un vairāk uz āru skatīties. Un vieglāk būtu, un jautrāk un patīkamāk. Tātad: iztīrīju šodien ledusskapi (sic! - ko šis nozīmē man Mazā šodien iemācija), iztīrīju lielo istabu (tas jau vairs nav būtiski, bet pieminēt patīkami), skrēju (stadionā pilns ar sniegu, kapuparkā pilns ar dubļiem, skrēju ap savu bijušo skolu), pēc tam biju stundu divas pacilāta, nū - varbūt trīs, uzrakstīju līdz galam sižeta izklāstu, rīt jāsakārto pa ainām, tad atnāca mājās meita, atnāca Mazā, ēdām, runājām par idejām šim un tam. Par kaut ko jau vienojāmies, bet kaut kas man tur liekas nepārliecinošs (koroče: jāpārdomā), skatījāmies multeni "Kabata" ar meitu, noliku viņu gulēt, gandrīz jau sāku gruzīties, tad atcerējos izkurtušo sniegu un resno buldogu, ko satiku skrienot un nolēmu - nebūs tā. Vai tamdēļ mani senči cieta 700 gadu verdzības jūgā, un vecaistēvs Magadānā urāna raktuvēs sanīka, lai es te paēdusi, lasīt rakstīt protoša, siltā istabā gruzītos? Nu, nē. Mēs vēl padzīvosim. Ave, sol, kungi. Ave, sol!