Seriāli kā ļaunums | 13. Mar 2014 @ 12:35 |
---|
Pēdējos gadus ar zināmu riebumu uzlūkoju lielāko daļu daiļliteratūras. Vismaz jaunas un vēl nelasītas. Ir atsevišķi izņēmumi, bet visumā tāds 180°dīgs pavērsiens grāmatu tārpam. Es pat nezinu īsti, kāpēc. Pārlasu savu personisko klasiku. Konan-Doilu, Čestertonu, Le Karē, u.tml. Tie nekaitina. Kristi varētu vēl pārlasīt, ja jau nezinātu no galvas.
Visvairāk riebj doma par garām sāgām, grāmatām ar N turpinājumiem. Ieeju šodien man ieteiktajā bookdepository, skatos zem fikcijas slaš fantāzijas Džordža Mārtina opusus un jau noskurinos.
Manuprāt, tādiem SECĪGIEM notikumiem, to kopai un/vai vienai ciešai tēmai jāpietiek ar trim pabiezām grāmatām. Lūk, jums etalons: Gredzenu pavēlnieks. Pārspļaut nevarat, tad vismaz centieties līdzināties. Vēlaties rakstīt vairāk, tad jums aizgājis šīberis ciet un jūs strādājat uz tirgu un publiku, nevis uz sevi un stāstu.
Stross šinī ziņā ir lielisks. Pračets ir pārsvarā labs. Ir viņiem tēmas un apļi, bet pietiekami plaši, lai vienā atsevišķi ņemtā papīrmugurā izstāstītu sakarīgu stāstu.
Savulaik tas mani nekaitināja un riju garās hronikas, pārsvarā fantasy. Bet nu jau pietiek. Vienīgais, ko ir vērts lasīt garāku par 3 grāmatām fantasy žanrā, imo, ir Ambēras hronikas. Enough is enough. |
vispār jā, man arī ir līdzīgs viedoklis. [Izņemot, protams, par Džordža Mārtina opusiem, par tiem man ir ļoti pretējs viedoklis, kaut kāds aptuveni tāds kā entuziastiskam kucēnam varētu būt par bumbiņu ķeršanu un mētāšanu - vēl, vēl, vēl!]
Tas, kas man grāmatu seriālos nepatīk, ir literatūrā un lasītājos radītā tendence uz turpinājumiem. Grāmatām nav beigu. Nekad vairs īsti nav tā, ka aizver to vāku, sērīgi nopūties, jo bija taču tik forši, un tā gribētos, lai nebeidzas vai ir vēl, bet zini un samierinies, ka viss, beigas, finito. Tagad tik bieži pastāv iespēja, ka rakstnieku pierunās, pašam gribēsies utml, ka uzradīsies kaut kāds turpinājums. Un otrs neforšais ir tas, ka pa daļām rakstīšanas un publicēšanas dēļ ir mainījusies arī pašu darbu struktūra, [jo katrai no grāmatas daļām plusmīnus vajag savu ievadu un kāpinājumu, un kulmināciju]. Tam gan ir arī savas labās puses, bet vispār es domāju, ka šādos gadījumos forma par daudz ietekmē saturu.
Nu un vēl jau es kā fans vulgaris tomēr ļoti priecājos, ka ir tas vēl, vēl, vēl!, bet aizvien biežāk gadās, ka es palieku kaut kādas kārtējās triloģijas vidū bez īstas intereses turpināt tālāk. Un tas ir mans 180grādīgais pavērsiens, jo senāk es nekad, nekad neatstāju iesāktas grāmatas neizlasītas.
Mhm.
Neesmu saņēmies Mārtinam. Ticu, ka varētu būt labs, bet vai pietiekami labs, lai gribētos lasīt seriālu, lūk, jautājums.
Fentezī ziepeņu stilā Zelazny, manuprāt, joprojām būs klasi augstāks par jebko citu. Tādā ziņā pats esmu lasījis Perumovu, Eddingu un vēl šo to, bet nu tā jau pieminētā Ambēra ir nu, tā kā cita fiška. Dzīva klasika.
|
From: | zin |
Date: |
13. Marts 2014 - 17:35 |
|
|
|
(Link) |
|
es gribu vēl Pratcheta pilsētas sardzi, bet viss jau izlasīts un pārlasīts un nav vēl.. vienīgais cits, ko esmu gribējusi vēl ir the black company, bet tur gan jāatzīst, ka pirmās 3 daļas bija viskrutākās, pēcāk sekoja tikai tāds apcerējums par tēmu. hmm, iečekosim ka tās hronikas. a to es aiz neko labāku neatrast pēdējā laikā esmu uz sci-fi pārlekusi
Iečeko. Ja kas rasbainieksam savulaik uzdāvināju pirmo grāmatu papīra formātā un viņa man pēc tam aizņēmās visu komplektu izlasīt :)
klausi begemotu un lasi amberu!
Žeļazni, starp citu, ir daudz citu jauku darbu, tikai tos grūti dabūt. Elektroniski varbūt ir +/- ok, bet papīra formātā jāpasūta sazinkā pilnīgi.
Vispār, ja tu satiec zin, varētu viņai kādreiz iedot 1. grāmatu, a to savādāk jau visas hronikas kopā ir klucis.
a man viņa sen jau ir aizgājusi dzīvot savu dzīvi :(
Black company, jā, bija labs. Es lasīju krievu tulkojumā, bet diezgan labā, vēl 90o gadu. Tur gan, jāsaka, bija tā, ka dabūju un izlasīju ne sākot no pirmās un nebūt ne visas. Bet iespaids kopumā spēcīgs.
|
|