Pilnmēness nogurdinātie - Komentāri

Pēdējos gadus ar zināmu riebumu uzlūkoju lielāko daļu daiļliteratūras. Vismaz jaunas un vēl nelasītas. Ir atsevišķi izņēmumi, bet visumā tāds 180°dīgs pavērsiens grāmatu tārpam. Es pat nezinu īsti, kāpēc. Pārlasu savu personisko klasiku. Konan-Doilu, Čestertonu, Le Karē, u.tml. Tie nekaitina. Kristi varētu vēl pārlasīt, ja jau nezinātu no galvas.

Visvairāk riebj doma par garām sāgām, grāmatām ar N turpinājumiem. Ieeju šodien man ieteiktajā bookdepository, skatos zem fikcijas slaš fantāzijas Džordža Mārtina opusus un jau noskurinos.

Manuprāt, tādiem SECĪGIEM notikumiem, to kopai un/vai vienai ciešai tēmai jāpietiek ar trim pabiezām grāmatām. Lūk, jums etalons: Gredzenu pavēlnieks. Pārspļaut nevarat, tad vismaz centieties līdzināties. Vēlaties rakstīt vairāk, tad jums aizgājis šīberis ciet un jūs strādājat uz tirgu un publiku, nevis uz sevi un stāstu.

Stross šinī ziņā ir lielisks. Pračets ir pārsvarā labs. Ir viņiem tēmas un apļi, bet pietiekami plaši, lai vienā atsevišķi ņemtā papīrmugurā izstāstītu sakarīgu stāstu.

Savulaik tas mani nekaitināja un riju garās hronikas, pārsvarā fantasy. Bet nu jau pietiek. Vienīgais, ko ir vērts lasīt garāku par 3 grāmatām fantasy žanrā, imo, ir Ambēras hronikas. Enough is enough.