 Pēdējās naglas | 7. Jul 2011 @ 18:26  |
|---|
salon.com atzīmē, ka amīšu strādniekiem klājas jo sliktāk, neskatoties uz to, ka nodokļi ir zemi un korporācijas reportē lielu peļņu; par ko šujās pat Wall Steet Journal:
Piedāvājuma ekonomikas (supply-side economics) teorija mums stāsta, ka ja jūs samaziniet nodokļus bagātajiem un korporācijām, jaunizceptie titāni paņems savu ražu un to reinvestēs, radot darbavietas un palielinot ekonomiskās izaugsmes ātrumu, līdz ar to elites labumi "nopilēs" līdz pat strādnieku līmenim. Kopš Ronalds Reigans pirmoreiz izmēģināja ieviest piedāvājuma ekonomiku, radot pastāvīga valsts deficīta un augošas ienākumu nevienlīdzības ēru, ir kļuvis arvien grūtāk nopietni piesaukt nopilēšanu. Bet nu jau ir pavisam traki.
|
Nav garlaicīgi. Tikai pārāk sarežģīti. Ja kas, nevari ieteikt kaut kādu ekonomikas (drīzāk uz makro un filozofisko pusi) grāmatu for dummies?
O, un protams, Hjūms un Loks arī, ja atmiņa neviļ, ir stāvējuši pie šūpuļiem.
Pastīšos tavas silkas, paldies. Markss pie Kūles bija Marksa nozākāšana no pirkstgaliem līdz matu galiņiem, pie Rozenvalda un pie ījaba jau bija labāk, bet, jā, varētu vēl paklausīties. Gribās kaut ko kreisu palasīt.
Es, protams, no tā nekā nesaprotu, takš vai nav tā, ka teorija daudz ko var stāstīt, taču tās patiesumu nosaka nevis cik labi tā skan, bet cik reāli izpaužas? Tb ja kādā Ekvadorā vai Zimbabvē nodokļi korporācijām nav nekādi u.c ideāli apstākļi, tak nopilēšanu (izņemot musonu lietus) neviens apakšā īpaši nemana. Lielākā daļa valstu, ko atzīst par totāli nabadzīgām, pēc ekonomikas modeļa pieder brīvā tirgus pasaulei. Tb var jau būt es kļūdos pašā saknē, takš man radies iespaids, ka elites labumi "nopil" līdz pat strādnieku līmenim tikai industriāli attīstītajās valstīs, kurās ir pietiekami spēcīgas strādnieku kustības.
Da vot kā redzi, pat industriāli attīstītajā Amērikā ir bažas par to, ka gana labuma nenokļūst līdz strādnieku masām.
Droši vien jau tas nav nekāds brīnums, ņemot vērā to, kas dzirdams par šīs vietas vispārējo darba ētiku.
Ne tieši, bet drusku saistīti: es te kādu labu laiku atpakaļ svensonus apsūdzēju liekulībā. Un liekulība noteikti tur pastāv: kā jau teju visur citur, cilvēki tāpat rādās ar augstiem morāles standartiem™, kuri realitātē tiem neatbilst (vai, kā Latvijas svensonu banku gadījumā, grib padarīt melno darbu ar vietējo rokām, paši izlikdamies tīri un morāli augstvērtīgi). Beet es tagad sāku aizdomāties, ka iespējams svensonu modelis tomēr ir gana labs. Ar to, ka viscaur tiek amorāla rīcība nosodīta un ja reiz tevi tādā pieķer, tad roku tev maz kas vairs spiedīs. Proti, tas, ka cilvēki 100% neatbilst ideāliem, nenozīmē, ka uz tiem nevajag tiekties un ka nevajag tos deklarēt kā svarīgas vadlīnijas pēc kurām vērtēt.
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}